Konja I

01.10.2013

22.58

Konja

Esmu Konjā – pilsētā Turcija vidienē. Viesnīcā Dedeman pulcējas vairāk, kā 30 jaunieši, kuri ieradušies Turcijā ar tādu pašu misiju kā es – piedalīties Eiropas brīvprātīgā darba projektos. Šeit ir jaunieši no Francijas, Vācijas, Spānijas, Itālijas, Ungārijas, Ukrainas, Slovākijas un Dānijas. Un tad esmu es – kā jau pierasts – vistālāk no ziemeļiem.

Patīkami gan ir tas, ka vismaz 8 no maniem cīņu biedriem arī dzīvojas Gaziantepā – tikai citā organizācijā. Tā kā būs ar ko kopā braukt atpakaļ un satikties atlikušo gadu.

Jāatzīst, ka uzņemšana šeit ir ekselenta. Divvietīgi, eleganti numuriņi ar izeju uz terases, peldbaseins, trenažieru zāle un saunas.

Kā es nokļuvu Konjā? Ar autobusu. Ceļojums ilga vairāk, kā 8 stundas!!! Bet busiņš bija gana ērts. Un ainavas aiz loga – iespaidīgas. Kalni! Kādi gan te ir kalni! To virsotnes pazūd mākoņos. ( Latvietis, kas pieradis pie zaļā/pelēkā/baltā plakanisma dabā, aiz sajūsmas nezina, kur dēties!) Fotografēt nebija jēgas – tas jāredz pašam savām acīm. Šī zeme ir skaista un ilgtermiņā to var iemīlēt. Bet patiesībā jau laikam ikviena dabiskāka vietiņa uz trešās planētas no Saules ir īpaša un mīlama.

Protams, ka autobusā kļuvu par lokāla mēroga slavenību, jo turkiem ir ierasts runāties vienam ar otru – vienalga, vai pazīst, vai nē. Tad, kad mani kāds kungs uzrunāja un es atbildēju angliski, arī viņš lika lietā savas angļu valodas zināšanas. Un tā nu pamazām visi autobusa pasažieri uzzināja, ka ar viņiem kopā brauc meitene no Latvijas. Pa ceļam mums bija vairākas pieturvietas, kur visi man gribēja izmaksāt čaju. Es pieklājīgi atteicos. Bet vispār jau jauki, ka grib parūpēties un atstāt labu iespaidu.

Turcijas ceļmalās ( šosejas malās) aug visvisādi brīnumi. Tūjas, palmas, oranžām ogām nosēti smiltsērkšķi, pāraugušu gumijkoku un kaktusu krustojumi, rododendri ( vai vismaz to attāli turku radinieki), bērzi, kaut kas līdzīgs gigantiskiem ananāsu lakstiem... Skaties, brīnies un nespēj vien saprast, kā šī izžuvusī, smiltīm un akmeņiem nokaisītā zeme ir spējīga pabarot visu to zaļo daudzveidību!

Protams, ka neiztikt arī bez kārtējiem turcismiem, par ko pazoboties. Piemēram, ātrgaitas šosejas malā ganās zosis. Un viņām vienalga, ka metru tālāk nepārtraukti garām traucas fūres un autobusi ar ātrumu ne mazāku kā 110 km/h. Izkaltušā pļavā ganiņš nošņurkušā apģērbā pieskata aitas. Ganiņa transporta līdzeklis – pie nokaltuša bērziņa piesiets, ar raibu seģenīti seglots ēzelītis. Ganiņa sakaru līdzeklis – viedtālrunis. Kamēr aitas mierīgi gremo, ganiņš atsperdamies ar rādītājpirkstu braukā pa skārienjūtīgo tālruņa virsmu. Savukārt Konjā mūsu autobusam pēkšņi priekšā bravūrīgi izlien pavecs golfiņš ar logā ielīmētu uzrakstu The is me world. Par šo gan pasmējās arī autobusa pasažieri, kuri vismaz kaut ko sajēdz no angļu valodas.

Jāpiemin, ka vēl viena latvju daiļava aizdevusies pa pēdām brīvprātīgajam darbam – Laumiņa! Šovakar viņa jau ir ieradusies Itālijā un gan jau gatavojas pirmajam miegam savā jaunajā miteklī. Arī Lauma rakstīs blogu, tā kā, mīļie lasītāji, varēsiet sekot līdzi vēl vienas latvietes darbiem un nedarbiem pie citzemju ļaudīm.

Starp citu – apritējušas tieši četras nedēļas, kopš ierados Turcijā. Saka jau, ka laimīgie laiku neskaita, taču man patīk būt up to date. Galu galā – jādomā par nākotni un to, ko darīt pēc atlikušajiem 11 mēnešiem...