Ziemeļmeitas novērojumi Turcijā: Iskenderun

28.10.13

12.52

Gaziantepa

Biju apņēmusies nekavējoties izklāstīt visu par un ap saviem piedzīvojumiem Iskenderunā, taču šodien man uzsita asinis pilnīgi absurds atgadījums. Pagājušajā nedēļā ieminējos par to, ka organizācija man ir atradusi jaunu mentoru – 26gadīgo dakterīti Fatmu. Ja atceraties, tad pagājušajā nedēļā pabiju slimnīcā un kopumā jutos galīgi draņķīgi, tāpēc nebiju sevišķi komunikabla. Fatma man vairākkārt zvanīja, lai apjautātos, kā jūtos un kad mēs varētu tikties. Tā kā nedēļas nogalē man bija jābrauc uz Iskenderunu, aizrakstīju viņai, ka mēs varētu tikties pirmdien ( šodien) un viņa piekrita. Vakar, kad atgriezos mājās, gribēju ar viņu virtuāli sazināties par šodienas plāniem, bet izrādījās, ka viņa ir iesaldējusi savu facebook profilu. Šodien tiku informēta par to, ka viņa ir vīlusies manī, jo neesmu viņai gana bieži un ātri atbildējusi, tāpēc viņa nolēma uz laiku slēgt savu virtuālo profilu. Well... Man ir tikai viens vārds, kā raksturot šo meiteni, kuru pat vēl neesmu satikusi – bērnišķīga! Man gan tika arī teikts, ka visas tipiskas turku meitenes šādi uzvedas – viņām vajagot veltīt daudz uzmanības. Kaut kāds stulbums...

Nu labi, kad nu daļēji esmu izklāstījusi savas neapmierinātības iemeslu, beidzot varu arī padalīties ar fotogrāfijām un pastāstiņu par Iskenderunu. Jāsāk ar to, ka šai pilsētai ir samērā interesanta vēsture, patiesībā ne tikai pilsētai, bet visam reģionam, kurā tā atrodas. Protams, ka tas ir ģeogrāfiskās lokācijas dēļ. Pilsēta atrodas tādā kā Turcijas apendiksā starp Vidusjūru un Sīriju. Šo reģionu savulaik dēvēja par Hataj provinci ( Hatay ili ), uz kuru Sīrija vēl joprojām miermīlīgi skatās, kā uz savu teritoriju. 1939. gadā šajā provincē notika referendums, kurā tās iedzīvotājiem bija jāizlemj, pievienoties Francijai (garš stāsts) vai Turcijai. Tika lemts par labu Turcijai. Taču te ir viens āķis - referendums notika ar nosacījumu, ka pēc 100 gadiem tas tiks atkārtots. Tad nu 2039. gadā Iskenderunas un citu tuvāko apdzīvoto vietu iedzīvotājiem būs jālemj par savu piederību Turcijai vai...

Tā bija tāda īsa vēsturiska atkāpīte. Šodien Iskenderunā ir svarīga osta, kurā cita starpā tiek nodrošināts jūras transports arī militārām vajadzībām. Iemesls kāpēc es tur nokļuvu gan bija pavisam nemilitārs – pavadīju junioru komandu no Gaziantepas, kas piedalījās modernā pentatlona sacīkstēs – sestdien peldēja un svētdien skrēja krosu. Sacensību laikā tiku iepazīstināta ar Turcijas Modernā pentatlona federācijas prezidentu, kā arī ar Iskenderunas mēru un viņa ģimeni. Sacensību noslēgumā ar mani gribēja fotografēties vairāki jaunie sportisti. Dažas bildes tika uzņemtas, taču es veiksmīgi notinos, jo pati pildīju fotogrāfa pienākumus savas organizācijas uzdevumā. Turcijā esmu diezgan eksotisks ziemeļaustrumu eksemplārs.

Lai arī Iskenderuna ir tikai 200 km attālumā no Gaziantepas, klimatiskās atšķirības ir gana iespaidīgas. Gaisa temperatūra dienā bija līdz + 35 grādiem un saule tā cepīja, ka dabūju foršu iedegumu. Pa vakariem pludmalē izveidotajā Ataturka parkā apkārt lidinās sikspārnīši, kurus medī un ēd pūces, kuras medī un ēd kaķi.

Nevarētu teikt, ka Iskenderuna man šķita ļoti aizraujoša un īpaša, taču Ataturka parks noteikti ir apskates vērts – tā ir lieliska vieta, kur pastaigāties, paskriet, papusdienot zālītē un vienkārši atpūsties. Vakaros skats uz kalniem ir elpu aizraujošs – paši kalni tumsā nav redzami, taču tie ir kā nosēti ar gaismiņām, tāpēc šķiet, ka pilsētai ir uzlikts spīguļojošs fona attēls.

Iskenderunā ir kāds ļoti, ļoti īpašs saldais ēdiens, kuru man bija tā laime baudīt. Divreiz. Kunefe – karsts siera deserts, kuru var atrast arī citās Turcijas pilsētās, taču īstais un vienīgais ir meklējams tikai Iskenderunā. Es šo desertu varētu raksturot kā siera baklavu. Lai vai kā – dievu ēdiens!

Vienīgais, kas man sagādāja milzīgu vilšanos Iskenderunā, bija viesnīca, kurā nakšņojām. To pat nevarētu nosaukt par viesnīcu. Vai cilvēku cienīgu mitekli. Tas bija vecs, smirdīgs ūķis, kurā regulāri aizdambējas wc podi. Tiešām pretīga vietiņa.

Nu tā, lūk! Un tagad baudiet vasarīgās fotogrāfijas no Iskenderunas piekrastes!