Krīze. Bija un pārgāja.

25.10.13

14.34

Gaziantepa.

Nu ko, pienācis laiks atklāt jums iemeslu, kāpēc lietoju zāles, kas ož pēc kaķa kastītes!

Otrdien no rīta pamodos ar ļoti sāpošu VISU! Viss mans ķermenis bija kā adatu spilventiņš – ikviens muskulītis sāpēja tā, ka pakustēties nevarēju. Bonusā visam mans organisms atteicās uzņemt ēdienu un dzērienu – viss, ko noriju nākamo 5 minūšu laikā tika izv... Nu, jūs sapratāt. Es domāju, ka pie vainas bija pirmdienas skrējiens vietējā parkā, neesot īsti izveseļojušamies no saaukstēšanās. Vai arī Gruzijā apēstais vēl joprojām bendēja manas iekšas. Vai arī vēl nezin, sazin kas... Tad nu visu otrdienu nogulēju gultā. Uz vakara pusi mani pārņēma sevis žēlošanas lēkme un es, galīgi nobimbājusies, izdrukāju vienam matainam latvietim savu sāpi, cerībā, ka no rīta pamodīšos, juzdamās krietni labāk.

Bet protams, ka pašā kritiskākajā momentā manā istabā vajadzēja ienākt Figenai un piedāvāt man tēju. Redzot manu aizpampušo purniņu, tika saukts palīgā Faruks, kurš pēc nepilnas stundas mani nogādāja slimnīcā.

Man tika veiktas analīzes, tad es noģību, un tad man ielaida vēnā puslitru kaut kādu izotopisko ( laikam) šķīdumu. Turku dakteri laikam pirmo reizi dzīvajā redzēja TIK baltu cilvēku – protams, ka Faruks mani nofotografēja, kad es jau biju pie sistēmas, taču vēl joprojām samērā bāla. Vēl Faruks atļāvās pajokot, ka ārsts esot teicis, lai meklē citu brīvprātīgo, jo šitais miršot nost...

Nu neko - nenomiru! Pēc pāris stundām man tika paziņota diagnoze, kuru jums atklāšu daļēji – iekaisums. Lai nu tā būtu. Tad nu atkal tiku pie trīs jaunām zālēm, no kurām vienas ož pēc kaķa kastītes. Varu atvērt aptieku, jo man ir trīs zāles, pie kurām tiku otrdien, trīs, kuras man izrakstīja ārsts, kurš aizbrauca uz Indiju, un vēl šis tas - paķerts līdzi no Latvijas. Mani var mierīgi dēvēt par eczane, kas turku valodā nozīmē aptieka.

Trešdien jau jutos krietni labāk – drudzis vairs nekratīja, un ēst arī varēju.

Starp citu, kamēr tusējos pa slimnīcu, man tika piešķirts jauns mentors. Izrādās, ka mans oficiālais mentors nelikās par mani ne zinis ( tā varētu būt, jo es viņu esmu satikusi tikai kādas 3 reizes). Tagad mans mentors ir turku daktere vārdā Fatma, kura strādā bērnu slimnīcā, ne sevišķi labi saprot angļu valodu, taču visu laiku cenšas ar mani kaut kā komunicēt caur telefonu.

Jā, otrdien pirmo reizi piedzīvoju brīdi, kad tiešām gribēju braukt atpakaļ uz Latviju. Nu, nevis braukt, bet gribēju būt Latvijā. Mājās. Bet tas pārgāja.

Tagad es pošos, lai rīt 5.00 no rīta dotos uz Iskenderunu, kurā notiks modernās pieccīņas sacīkstes. Pilsētiņa atrodas vien nieka 200 km attālumā no Gaziantepas un to daļēji apskalo Vidusjūras ūdeņi, tā kā ceru uz patīkamu nedēļas nogali.

Savukārt 1. novembrī plānoju apmeklēt simfoniskā orķestra un operas solistu koncertu. Jāiepazīst taču arī turku elitārā kultūra!