Mēs ar Sesi pēdējās pāris nedēļas esam aizņemtas. Intervējam
un filmējam. Un cenšamies saprast šo sabiedrību. Bet nesanāk.
Šodien vienkārši mans iespaidu mēriņš sāka līt pāri malām,
tāpēc izjutu nepieciešamību padalīties ar jums, lasītāji.
Esmu iepazinusies ar spāņu mūziķi, kurš dzīvo Gaziantepā.
Viņš pirms vairākiem gadiem devās uz Irānu, lai mācītos spēlēt vienu Vidējiem
Austrumiem tradicionālu stīgu mūzikas instrumentu. Eiropā vienīgais
profesionālais skolotājs dzīvo Berlīnē, tāpēc mans jaunais spāņu paziņa nolēma
lieki neķēpāties un ķerties vērsim pie ragiem pa taisno Irānā. Lielākā daļa
skolotāju un mūzikas instrumentu izgatavotāju ir miruši – nāvessods.
Irānā spānietis iepazinās ar vietējo meiteni vārdā Parisa. Viņi
ir beidzot apprecējušies. Viņam bija jākļūst par musulmani, lai varētu apprecēt
Parisu. Cik sapratu, oficiāli laulībā abi stājās Gaziantepā, jo Irānā šī stāsta
varonim būtu jāapmeklē publiskā slimnīca un jātop apgraizītam.
Irānā ir aizliegts lietot alkoholu. Tur ir neliela kristiešu
kopiena, kura pati sevi apgādā ar vīnu reliģisko rituālu vajadzībām. Viss pārējais
alkohols tiek iepirkts no dīleriem. Gluži kā narkotikas Latvijā. Viens čalis
zina citu čali, kurš tirgo. Protams, nekad nav garantija, ka šmiga būt laba, jo liela daļa alkohola
tiek ražota ar tautas metodēm. Var
gadīties tāda partija, ka lietotājs zaudē
redzi. Bet tas ir sīkums. Jo, ja policija pieķer kādu pilsoni alkohola reibumā,
sods ir 70 pērieni ar pletni pa muguru. Pēc trešās reizes var piespriest
nāvessodu.
Spānietis ir dzīvojies arī Ēģiptē, Sīrijā un viesojies citās
Vidējo Austrumu valstīs. Viņam ir apbrīnojamas komunikācijas spējam. Viņam
piemīt harizma. Un viņš gandrīz 7 gadu laikā ir iemācījies diplomātiju un
paņēmienus, lai bez liekām raizēm saprastos ar musulmaņiem. Apbrīnojami!
Mēs ar Sesi esam iemīļojušas divas ēstuves Antepā. Viena no
tām ir itāļu restorāns, kurā pasniegtais ēdiens tiešām garšo itāliski ( nevis kā pica ala turka). Esmu iepazinusies arī ar
restorāna īpašnieku ( turks, bet saprot, kas ir Eiropa) un par spīti tam, ka
tas tiešām ir augstas klases iestādījums, īpašnieks un viesmīļi mani tur
vienmēr sagaida un sveic kā mīļu draugu. Otra vieta ir fast food ēstuve, kura pieder sīrietim, kurš daudzus gadus ir
dzīvojis Dubajā, māk angļu, krievu, turku, arābu un sazin kādas tik vēl
valodas. Arī šajā vietā ēdiens ir izcili garšīgs un apkalpošana ļoti sirsnīga.
Vēl jo vairāk, pirms nedēļas es, Sese un mūsu ungāru draugs Gergo soļojām uz
karuseļiem. Pie mums piestāja Range Rover,
atvērās logs, un sīriešu restorāna īpašnieks mūs piedāvāja aizvest, kurp vien
mēs vēlamies. Lūk, tā ir sirsnība un labsirdība, kuru nekad Latvijā neesmu
pieredzējusi ( taču ceru, ka kādreiz pieredzēšu!).
Lai arī šajā pilsētā dzīvo ap 2 miljoniem cilvēku, Antepa
patiesībā ir viens liels miests. Visi visus atpazīst un sveicina. Lieliska
atmiņa vietējiem. Pat kancelejas preču veikala pārdevējs, no kura vienreiz
iegādājos pildspalvu, katru reizi mani pamanot ejot garām veikalam, sveicina.
Diemžēl jāpievēršas arī negatīvajam. Intervējot cilvēkus
savai filmai, esmu dzirdējusi arī daudz negatīva par šejieniešiem. Visspilgtāk
atmiņā palicis stāsts, kurā dalījās puisis no Kairas. Viņš kopā ar citiem
brīvprātīgajiem nedēļas nogalēs apceļo Turciju ar autostopiem. Kādā no reizēm
viņš kopā ar meiteni no Ukrainas nostopēja
mašīnu, lai tiktu ārā no Antepas. Mašīnas šoferis – vīrietis – sākotnēji šķita
samērā normāls. Protams, prasīja par abu jauniešu savstarpējo attiecību statusu
un tamlīdzīgas muļķības, kuras mums - ārzemniekiem - regulāri jautā vietējie.
Šoferis mašīnu apstādināja šosejas malā, nepārredzamā ceļa līkumā. Jaunieši,
sajuzdami, ka kaut kas nav kārtībā, steigšus izkāpa no mašīnas. Šoferis izkāpa
no mašīnas, sagrāba ukrainieti aiz matiem, aizvilka līdz mašīnas aizmugurei,
atvēra bagāžnieku un centās meiteni tajā iestumt. Ēģiptietis, protams, devās
meiteni glābt, kas viņam arī izdevās, kā rezultātā ļaundaris ņēma kājas pār
pleciem un ar visu mašīnu nozuda nezināmā virzienā. Abi jaunieši sveiki un veseli
atgriezās Antepā.
Taču atgadījums, kas katalizēja
šī teksta tapšanu, notika pirms stundas. Sese uz balkona pīpēja un kļuva
par aculiecinieci tam, kā kāds vīrietis uz ielas blakus parkam nošauj suni.
Mums te divi tādi lieli, labsirdīgi lamzaki klaiņoja pa rajonu, nevienu
neaiztika. Un tas turks vienkārši ņēma un vienu no viņiem nošāva...
Kas, pie velna, kaiš šiem cilvēkiem!?!?!?!
