pirmdiena, 2014. gada 28. aprīlis

Mežonīgie austrumi jeb kalnu kazošanās

Par spīti bailēm no augstuma, izrādās, ka es ar lielu prieku kāpelējos pa klintīm kā tāda kalnu kaziņa. Šodien gan es pārciešu agoniskas mokas, jo man ir piemeties traktorista sadegums uz rokām, pleciem un kakla.
Kanjons

Vieta brokastīm













Vieta pusdienu kebabiņam

Vietējie iedzīvotāji

ceturtdiena, 2014. gada 24. aprīlis

The good, the bad and the ugly



Mēs ar Sesi pēdējās pāris nedēļas esam aizņemtas. Intervējam un filmējam. Un cenšamies saprast šo sabiedrību. Bet nesanāk.
Šodien vienkārši mans iespaidu mēriņš sāka līt pāri malām, tāpēc izjutu nepieciešamību padalīties ar jums, lasītāji.
Esmu iepazinusies ar spāņu mūziķi, kurš dzīvo Gaziantepā. Viņš pirms vairākiem gadiem devās uz Irānu, lai mācītos spēlēt vienu Vidējiem Austrumiem tradicionālu stīgu mūzikas instrumentu. Eiropā vienīgais profesionālais skolotājs dzīvo Berlīnē, tāpēc mans jaunais spāņu paziņa nolēma lieki neķēpāties un ķerties vērsim pie ragiem pa taisno Irānā. Lielākā daļa skolotāju un mūzikas instrumentu izgatavotāju ir miruši – nāvessods.
Irānā spānietis iepazinās ar vietējo meiteni vārdā Parisa. Viņi ir beidzot apprecējušies. Viņam bija jākļūst par musulmani, lai varētu apprecēt Parisu. Cik sapratu, oficiāli laulībā abi stājās Gaziantepā, jo Irānā šī stāsta varonim būtu jāapmeklē publiskā slimnīca un jātop apgraizītam.
Irānā ir aizliegts lietot alkoholu. Tur ir neliela kristiešu kopiena, kura pati sevi apgādā ar vīnu reliģisko rituālu vajadzībām. Viss pārējais alkohols tiek iepirkts no dīleriem. Gluži kā narkotikas Latvijā. Viens čalis zina citu čali, kurš tirgo. Protams, nekad nav garantija, ka šmiga būt laba, jo liela daļa alkohola tiek ražota ar tautas metodēm. Var gadīties tāda partija, ka lietotājs zaudē redzi. Bet tas ir sīkums. Jo, ja policija pieķer kādu pilsoni alkohola reibumā, sods ir 70 pērieni ar pletni pa muguru. Pēc trešās reizes var piespriest nāvessodu.
Spānietis ir dzīvojies arī Ēģiptē, Sīrijā un viesojies citās Vidējo Austrumu valstīs. Viņam ir apbrīnojamas komunikācijas spējam. Viņam piemīt harizma. Un viņš gandrīz 7 gadu laikā ir iemācījies diplomātiju un paņēmienus, lai bez liekām raizēm saprastos ar musulmaņiem. Apbrīnojami!
Mēs ar Sesi esam iemīļojušas divas ēstuves Antepā. Viena no tām ir itāļu restorāns, kurā pasniegtais ēdiens tiešām garšo itāliski ( nevis kā pica ala turka). Esmu iepazinusies arī ar restorāna īpašnieku ( turks, bet saprot, kas ir Eiropa) un par spīti tam, ka tas tiešām ir augstas klases iestādījums, īpašnieks un viesmīļi mani tur vienmēr sagaida un sveic kā mīļu draugu. Otra vieta ir fast food ēstuve, kura pieder sīrietim, kurš daudzus gadus ir dzīvojis Dubajā, māk angļu, krievu, turku, arābu un sazin kādas tik vēl valodas. Arī šajā vietā ēdiens ir izcili garšīgs un apkalpošana ļoti sirsnīga. Vēl jo vairāk, pirms nedēļas es, Sese un mūsu ungāru draugs Gergo soļojām uz karuseļiem. Pie mums piestāja Range Rover, atvērās logs, un sīriešu restorāna īpašnieks mūs piedāvāja aizvest, kurp vien mēs vēlamies. Lūk, tā ir sirsnība un labsirdība, kuru nekad Latvijā neesmu pieredzējusi ( taču ceru, ka kādreiz pieredzēšu!).
Lai arī šajā pilsētā dzīvo ap 2 miljoniem cilvēku, Antepa patiesībā ir viens liels miests. Visi visus atpazīst un sveicina. Lieliska atmiņa vietējiem. Pat kancelejas preču veikala pārdevējs, no kura vienreiz iegādājos pildspalvu, katru reizi mani pamanot ejot garām veikalam, sveicina.
Diemžēl jāpievēršas arī negatīvajam. Intervējot cilvēkus savai filmai, esmu dzirdējusi arī daudz negatīva par šejieniešiem. Visspilgtāk atmiņā palicis stāsts, kurā dalījās puisis no Kairas. Viņš kopā ar citiem brīvprātīgajiem nedēļas nogalēs apceļo Turciju ar autostopiem. Kādā no reizēm viņš kopā ar meiteni no Ukrainas nostopēja mašīnu, lai tiktu ārā no Antepas. Mašīnas šoferis – vīrietis – sākotnēji šķita samērā normāls. Protams, prasīja par abu jauniešu savstarpējo attiecību statusu un tamlīdzīgas muļķības, kuras mums - ārzemniekiem - regulāri jautā vietējie. Šoferis mašīnu apstādināja šosejas malā, nepārredzamā ceļa līkumā. Jaunieši, sajuzdami, ka kaut kas nav kārtībā, steigšus izkāpa no mašīnas. Šoferis izkāpa no mašīnas, sagrāba ukrainieti aiz matiem, aizvilka līdz mašīnas aizmugurei, atvēra bagāžnieku un centās meiteni tajā iestumt. Ēģiptietis, protams, devās meiteni glābt, kas viņam arī izdevās, kā rezultātā ļaundaris ņēma kājas pār pleciem un ar visu mašīnu nozuda nezināmā virzienā. Abi jaunieši sveiki un veseli atgriezās Antepā.
Taču atgadījums, kas katalizēja šī teksta tapšanu, notika pirms stundas. Sese uz balkona pīpēja un kļuva par aculiecinieci tam, kā kāds vīrietis uz ielas blakus parkam nošauj suni. Mums te divi tādi lieli, labsirdīgi lamzaki klaiņoja pa rajonu, nevienu neaiztika. Un tas turks vienkārši ņēma un vienu no viņiem nošāva...
Kas, pie velna, kaiš šiem cilvēkiem!?!?!?!

svētdiena, 2014. gada 6. aprīlis

Turcijas Staburags




2000. gadā Turcija realizēja iespaidīgu projektu – tika atklāts Birecik dambis. Kopā ar vēl 20 šādām megabūvēm Dienvidaustrumu Anatolijas projekta ietvaros šis dambis varonīgi turas pretī Eifratas straumei. Jā, jā, tās pašas slavenās upes straumei, kas kopā ar Tigru veidoja leģendāro Divupi – civilizācijas šūpuli.
Diemžēl turki, izmantojot Eifratas ūdeņus elektroenerģijas ražošanai, bez mājām ir atstājuši vairāk kā 30 000 iedzīvotāju ( lielākoties kurdu). Un noslīcinājuši vēsturi. Protams, ka appludinātās pilsētas un ciematus, kas vēl pirms 14 gadiem atradās Eifratas krastos, atjauno. Ceļ jaunas mājas, ciemus un pilsētas, līdz ar to cilvēkiem ir, ko darīt, un ir, kur dzīvot. Taču vēsturi no zemūdens pasaules izcelt vairs neizdosies. Eifratas krastos atradās Zeugma[1] – mozaīku pilsēta. Gaziantepā ir izveidots mozaīku muzejs, kura eksponāti tika dažu mēnešu laikā pirms Birecik dambja pabeigšanas, izglābti no plūdiem. Taču tā ir tikai maza daļiņa no kultūras, kura šajā reģionā dzīvoja divtūkstoš gadu tālā senatnē. To vēsturisko liecību apjoms, kas palicis zem ūdens, ir prātam neaptverams. Turklāt mozaīku glābšanas darbos iesaistītie turku karavīri daudzus vēsturiskos objektus uzsita gaisā melnajā tirgū. Arheologi pieredzēja to, kā iepriekšējā vakara vērtīgie atklājumi no rīta jau bija pazuduši bez pēdām.
Es tiešām nesaprotu turkus. Viņi vēlas būt ļoti mūsdienīgi, vareni un plātīties ar savu spēku. Kā jau minēju iepriekš, visiem šeit ir jaunākie viedtālruņi un par spīti augstajām degvielas cenām, visi brauc ar neekonomiskajiem džipiem. Tajā pašā laikā viņi, nespēdami tikt galā ar modernās pasaules sekām, aizklapē ciet tviteri un youtube. Viņi uzbūvē 21 dambi vietā, kas glabā informāciju par civilizācijas aizsākumiem, noslīcinot ne vien visas pasaules vēsturi, bet arī vairākas mošejas, taču savām sievietēm publiskās vietās liedz atklāt matus.
Septiņi mēneši ir šeit aizvadīti, taču ar katru dienu mani pārņem aizvien lielāka neizpratne par turku rīcības iemesliem. Tāpēc, izmantojot unikālu izdevību, es veidošu dokumentālu filmu, kuras ietvaros intervēšu vairākus Gaziantepā dzīvojošus ārzemniekus, izmantojot viņus kā prizmu, caur kuru censties izprast šo kultūru. Kopā ar Sesi mēs cītīgi strādāsim, lai 19. maijā filma tiktu demonstrēta Latvijā festivāla „Otrpus Vidusjūrai” ietvaros.
Vakar mēs kopā ar Faruku un viņa brīnišķīgo ģimeni apmeklējām Birecik dambi un to nelielo daļiņu, kas palikusi pāri no Zeugmas. Mēs viesojāmies arī daļēji appludinātajā pilsētā Halfeti un izbraucām ar kuģīti pa Eifratu. Redzējām Rumkale ( 900 gadu sens cietoksnis upes vidū) un zemūdens mošeju.


Tieši blakus dambim ir izveidota sīriešu bēgļu nometne


Birecik dambis

Eifrata

Faruka sieva Rukije un dēls Jasins



Necropolis of Zeugma

Necropolis of Zeugma




Tas ir tas, kas ir palicis pāri un pieejams apskatei no Zeugmas

Divtūkstoš gadu veca mozaīka ar auseklīti

Kolonnu un ūdens vadu paliekas

Ūdens rene, pa kuru pievadīja ūdeni pirtij un baseinam
Visa apkārtne ir nosēta ar vēstures liecībām



Izrakumi turpinās, taču ļoti, ļoti lēnām. Viss ir kalns slēpj zem sevis mozaīkas.


Mozaīka upes krastā

Šie nav vienkārši akmentiņi. Tās ir Zeugmas drupas. Un keramikas trauku lauskas. Es protams arī paņēmu dažus suvenīrus.





Skats uz Eifratu un tās daļēji aprīto veco Halfeti pilsētu.






Rumkale


 


Noslīkusī mošeja. Par tās esamību liecina vien minarets.





Mahmuts, Rukije, Sesi un Jasins

Faruka dēli - ļoti feini puikas.



Daļēji applūdusi mošeja. Taču tā kā ūdens līmenis ceļas, pēc dažiem gadiem to piemklēs tāds pats liktenis kā to otru.

Vecās skolas jumts.

Sesim no karstuma un saules sāka sāpēt galva, tāpēc Faruks viņai iedeva pretsāpju sīrupu, ko parasti Mahmuts un Jasins lieto.