ceturtdiena, 2014. gada 24. aprīlis

The good, the bad and the ugly



Mēs ar Sesi pēdējās pāris nedēļas esam aizņemtas. Intervējam un filmējam. Un cenšamies saprast šo sabiedrību. Bet nesanāk.
Šodien vienkārši mans iespaidu mēriņš sāka līt pāri malām, tāpēc izjutu nepieciešamību padalīties ar jums, lasītāji.
Esmu iepazinusies ar spāņu mūziķi, kurš dzīvo Gaziantepā. Viņš pirms vairākiem gadiem devās uz Irānu, lai mācītos spēlēt vienu Vidējiem Austrumiem tradicionālu stīgu mūzikas instrumentu. Eiropā vienīgais profesionālais skolotājs dzīvo Berlīnē, tāpēc mans jaunais spāņu paziņa nolēma lieki neķēpāties un ķerties vērsim pie ragiem pa taisno Irānā. Lielākā daļa skolotāju un mūzikas instrumentu izgatavotāju ir miruši – nāvessods.
Irānā spānietis iepazinās ar vietējo meiteni vārdā Parisa. Viņi ir beidzot apprecējušies. Viņam bija jākļūst par musulmani, lai varētu apprecēt Parisu. Cik sapratu, oficiāli laulībā abi stājās Gaziantepā, jo Irānā šī stāsta varonim būtu jāapmeklē publiskā slimnīca un jātop apgraizītam.
Irānā ir aizliegts lietot alkoholu. Tur ir neliela kristiešu kopiena, kura pati sevi apgādā ar vīnu reliģisko rituālu vajadzībām. Viss pārējais alkohols tiek iepirkts no dīleriem. Gluži kā narkotikas Latvijā. Viens čalis zina citu čali, kurš tirgo. Protams, nekad nav garantija, ka šmiga būt laba, jo liela daļa alkohola tiek ražota ar tautas metodēm. Var gadīties tāda partija, ka lietotājs zaudē redzi. Bet tas ir sīkums. Jo, ja policija pieķer kādu pilsoni alkohola reibumā, sods ir 70 pērieni ar pletni pa muguru. Pēc trešās reizes var piespriest nāvessodu.
Spānietis ir dzīvojies arī Ēģiptē, Sīrijā un viesojies citās Vidējo Austrumu valstīs. Viņam ir apbrīnojamas komunikācijas spējam. Viņam piemīt harizma. Un viņš gandrīz 7 gadu laikā ir iemācījies diplomātiju un paņēmienus, lai bez liekām raizēm saprastos ar musulmaņiem. Apbrīnojami!
Mēs ar Sesi esam iemīļojušas divas ēstuves Antepā. Viena no tām ir itāļu restorāns, kurā pasniegtais ēdiens tiešām garšo itāliski ( nevis kā pica ala turka). Esmu iepazinusies arī ar restorāna īpašnieku ( turks, bet saprot, kas ir Eiropa) un par spīti tam, ka tas tiešām ir augstas klases iestādījums, īpašnieks un viesmīļi mani tur vienmēr sagaida un sveic kā mīļu draugu. Otra vieta ir fast food ēstuve, kura pieder sīrietim, kurš daudzus gadus ir dzīvojis Dubajā, māk angļu, krievu, turku, arābu un sazin kādas tik vēl valodas. Arī šajā vietā ēdiens ir izcili garšīgs un apkalpošana ļoti sirsnīga. Vēl jo vairāk, pirms nedēļas es, Sese un mūsu ungāru draugs Gergo soļojām uz karuseļiem. Pie mums piestāja Range Rover, atvērās logs, un sīriešu restorāna īpašnieks mūs piedāvāja aizvest, kurp vien mēs vēlamies. Lūk, tā ir sirsnība un labsirdība, kuru nekad Latvijā neesmu pieredzējusi ( taču ceru, ka kādreiz pieredzēšu!).
Lai arī šajā pilsētā dzīvo ap 2 miljoniem cilvēku, Antepa patiesībā ir viens liels miests. Visi visus atpazīst un sveicina. Lieliska atmiņa vietējiem. Pat kancelejas preču veikala pārdevējs, no kura vienreiz iegādājos pildspalvu, katru reizi mani pamanot ejot garām veikalam, sveicina.
Diemžēl jāpievēršas arī negatīvajam. Intervējot cilvēkus savai filmai, esmu dzirdējusi arī daudz negatīva par šejieniešiem. Visspilgtāk atmiņā palicis stāsts, kurā dalījās puisis no Kairas. Viņš kopā ar citiem brīvprātīgajiem nedēļas nogalēs apceļo Turciju ar autostopiem. Kādā no reizēm viņš kopā ar meiteni no Ukrainas nostopēja mašīnu, lai tiktu ārā no Antepas. Mašīnas šoferis – vīrietis – sākotnēji šķita samērā normāls. Protams, prasīja par abu jauniešu savstarpējo attiecību statusu un tamlīdzīgas muļķības, kuras mums - ārzemniekiem - regulāri jautā vietējie. Šoferis mašīnu apstādināja šosejas malā, nepārredzamā ceļa līkumā. Jaunieši, sajuzdami, ka kaut kas nav kārtībā, steigšus izkāpa no mašīnas. Šoferis izkāpa no mašīnas, sagrāba ukrainieti aiz matiem, aizvilka līdz mašīnas aizmugurei, atvēra bagāžnieku un centās meiteni tajā iestumt. Ēģiptietis, protams, devās meiteni glābt, kas viņam arī izdevās, kā rezultātā ļaundaris ņēma kājas pār pleciem un ar visu mašīnu nozuda nezināmā virzienā. Abi jaunieši sveiki un veseli atgriezās Antepā.
Taču atgadījums, kas katalizēja šī teksta tapšanu, notika pirms stundas. Sese uz balkona pīpēja un kļuva par aculiecinieci tam, kā kāds vīrietis uz ielas blakus parkam nošauj suni. Mums te divi tādi lieli, labsirdīgi lamzaki klaiņoja pa rajonu, nevienu neaiztika. Un tas turks vienkārši ņēma un vienu no viņiem nošāva...
Kas, pie velna, kaiš šiem cilvēkiem!?!?!?!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru