Ziemeļmeitas novērojumi Turcijā: Turcijas Staburags

2000. gadā Turcija realizēja iespaidīgu projektu – tika atklāts Birecik dambis. Kopā ar vēl 20 šādām megabūvēm Dienvidaustrumu Anatolijas projekta ietvaros šis dambis varonīgi turas pretī Eifratas straumei. Jā, jā, tās pašas slavenās upes straumei, kas kopā ar Tigru veidoja leģendāro Divupi – civilizācijas šūpuli.

Diemžēl turki, izmantojot Eifratas ūdeņus elektroenerģijas ražošanai, bez mājām ir atstājuši vairāk kā 30 000 iedzīvotāju ( lielākoties kurdu). Un noslīcinājuši vēsturi. Protams, ka appludinātās pilsētas un ciematus, kas vēl pirms 14 gadiem atradās Eifratas krastos, atjauno. Ceļ jaunas mājas, ciemus un pilsētas, līdz ar to cilvēkiem ir, ko darīt, un ir, kur dzīvot. Taču vēsturi no zemūdens pasaules izcelt vairs neizdosies. Eifratas krastos atradās Zeugma[1] – mozaīku pilsēta. Gaziantepā ir izveidots mozaīku muzejs, kura eksponāti tika dažu mēnešu laikā pirms Birecik dambja pabeigšanas, izglābti no plūdiem. Taču tā ir tikai maza daļiņa no kultūras, kura šajā reģionā dzīvoja divtūkstoš gadu tālā senatnē. To vēsturisko liecību apjoms, kas palicis zem ūdens, ir prātam neaptverams. Turklāt mozaīku glābšanas darbos iesaistītie turku karavīri daudzus vēsturiskos objektus uzsita gaisā melnajā tirgū. Arheologi pieredzēja to, kā iepriekšējā vakara vērtīgie atklājumi no rīta jau bija pazuduši bez pēdām.

Es tiešām nesaprotu turkus. Viņi vēlas būt ļoti mūsdienīgi, vareni un plātīties ar savu spēku. Kā jau minēju iepriekš, visiem šeit ir jaunākie viedtālruņi un par spīti augstajām degvielas cenām, visi brauc ar neekonomiskajiem džipiem. Tajā pašā laikā viņi, nespēdami tikt galā ar modernās pasaules sekām, aizklapē ciet tviteri un youtube. Viņi uzbūvē 21 dambi vietā, kas glabā informāciju par civilizācijas aizsākumiem, noslīcinot ne vien visas pasaules vēsturi, bet arī vairākas mošejas, taču savām sievietēm publiskās vietās liedz atklāt matus.

Septiņi mēneši ir šeit aizvadīti, taču ar katru dienu mani pārņem aizvien lielāka neizpratne par turku rīcības iemesliem. Tāpēc, izmantojot unikālu izdevību, es veidošu dokumentālu filmu, kuras ietvaros intervēšu vairākus Gaziantepā dzīvojošus ārzemniekus, izmantojot viņus kā prizmu, caur kuru censties izprast šo kultūru. Kopā ar Sesi mēs cītīgi strādāsim, lai 19. maijā filma tiktu demonstrēta Latvijā festivāla „Otrpus Vidusjūrai” ietvaros.

Vakar mēs kopā ar Faruku un viņa brīnišķīgo ģimeni apmeklējām Birecik dambi un to nelielo daļiņu, kas palikusi pāri no Zeugmas. Mēs viesojāmies arī daļēji appludinātajā pilsētā Halfeti un izbraucām ar kuģīti pa Eifratu. Redzējām Rumkale ( 900 gadu sens cietoksnis upes vidū) un zemūdens mošeju.