Pārmaiņu vējos

Otrajā aprīlī, tā kā šis nav nekāds joks. Un vēl joprojām Gaziantepā.

Sestdienas vakarā mēs ar Sesi stāvējām uz balkona, elpodamas svaigu gaisu. Bija jau tumšs un pamalē ik pa brīdim uzplaiksnīja dzeltenas gaismas. Tās neizskatījās pēc zibens, tāpēc mēs izbijāmies – ja nu Turcija tiešām ir sākusi militāru uzbrukumu Sīrijai. Pūta stiprs vējš.

Naktī es pamodos no skaļa blīkšķa. Mana pirmā doma – augšējais kaimiņš ir izkritis no gultas. Taču tad es, izmantojot Šerloka cienīgu dedukcijas metodi, apdomāju tālāko iespējamo notikumu attīstību. Ņemot vērā augšējo kaimiņu ikdienas nepārtrauktos strīdus par pilnīgi da jebko, izkrišanai no gultas nakts laikā būtu jārada bļaušanas un strīdēšanās eksplozija/ lavīna/ karoč – katastrofālas sekas. Taču nekas tāds nenotika, tāpēc es sāku ieklausīties āra skaņās. Vējš! Nē, vētra! Šausmīga gaudošana un aurošana. Koku ēnas uz sienas dejoja kā raganas ap ugunskuru. Pēkšņi aurojošā tumsa kļuva vēl tumšāka, jo vējš vardarbīgā kārtā izslēdza ielu apgaismojumu... Tā kā manām smadzenēm tā bija pārāk liela informācija deva, es vienkārši ņēmu un aizmigu.

Pamodos īsi pirms septiņiem (pēc ziemas laika). Ārā spīdēja saulīte, taču vējš vēl joprojām dramatiskā baritonā gaudoja aiz loga. Veikdama rīta kasīšanās rituālu, aizšļūcu uz virtuvi, paskatījos ārā pa balkona logu un ieraudzīju šo skatu...

Mūsu balkonam ir (bija) divas durvis. Tagad palikušas tikai vienas.

Bet tagad par ziemas un vasaras laiku Turcijā. 30.martā šajā valstī notika pašvaldību vēlēšanas. Tāpēc šogad Turcija uz vasaras laiku pārgāja nevis naktī no sestdienas un svētdienu, bet gan no svētdienas un pirmdienu.

Vispār tā svētdiena ar izlauztajām balkona durvīm un stindzinošo vēju bija piemērota palikšanai mājās, lai varētu ietīties segā un nelikties ne zinis par ārā notiekošo. Taču tieši tāpēc ap pulksten divpadsmitiem mani sasniedza zvans no Gergo ( čalis no Ungārijas, kurš strādā Antepā, mēs esam ļoti sirsnīgi draugi), kurš, gribēdams izbaudīt savu vienīgo brīvdienu nedēļā, auroja klausulē, ka obligāti ir jāiet ārā. Es viņu brīdināju par ārā notiekošo vājprātu (vējš turpināja savus stindzinošos nedarbus visas dienas garumā), taču Gergo nebija apturams. Tāpēc pēc pāris stundām mēs beidzot satikāmies tramvajā. Gergo bija kopā ar savu dzīvokļa biedru – veģetārieti Adhamu no Ēģiptes. Es savukārt vairs bez Sesīlijas neizeju no mājas. Tā kā nevarējām īsti nolemt, ko darīt, izvēlāmies no tramvaja pieturā „Masal Park” („Pasaku parks”) un, cīnoties ar pretvēju, aizgājām līdz Gaziantepas planetārijam. Taču tur mums vismaz stundu bija jāgaida vēl viens paziņa, tāpēc nolēmām atrast kādu kafejnīcu, kur izlauztajām balkona durvīm un vēlēšanām par godu, iedzert negaršīgo turku Efes alu. Neatradām. 

Latviete, ungārs un ēģiptietis uzvedas bērnišķīgi

 Pēc stundu ilgas salšanas parkā, neveiksmīgi meklējot kafejnīcu, kurā tirgo alu, atgriezāmies planetārijā. Tur mums pievienojās gaidītais paziņa – sīrietis Ahmads, kurš Gaziantepas universitātē māca angļu valodu. Ļoti interesants eksemplārs. Angļu valodu viņš pārzina gandrīz perfekti. Arī viņa izruna ir britu salu iezemiešu cienīga. Viņš māk arī japāņu, franču, nedaudz spāņu un svahili valodu. Protams arī arābu un turku valodu. Sīrijas pilsoņu kara dēļ viņš jau pusotru gadu dzīvo un strādā Antepas universitātē. Viņa vecāki un pārējie radi dzīvo Kilis – pilsētā ļoti tuvu Sīrijas robežai. Sīrijā viņš atgriezties neplāno. Tur ir elle.

Gaziantepas planetārijs. Mēs apskatījām puslīdz interaktīvo izstādi par fizikas likumiem. Pats planetārijs vēlēšanu dēļ bija slēgts. 

Man patīk šitās Teslas bumbas

Spāniete uz mēness

Sīrietis uz mēness

Ungārs uz mēness

Latviete uz mēness

Ēģiptietis uz mēness

No kreisās - Spānija, Latvija, Sīrija, Ēģipte un Ungārija

Tāpēc mēs izdomājām, ka varētu aizbraukt uz Antepas universitātes sporta centru, uzspēlēt boulingu. Taču pirms tam noteikti vajadzēja iedzert alu.

Ap pulksten pieciem (pēc ziemas laika) ieradāmies universitātes rajonā un devāmies uz tuvāko bodīti nopirkt alu. Atklājām, ka vēlēšanu dēļ alu sāks pārdot tikai no pulksten 18.00. Taču no pārdevēja tomēr izdevās izdīkt dažas pudelītes pa kluso... Tās tika iztukšotas Gergo un Adhama dzīvoklī. Ēģiptietis Adhams (tas kurš veģetārietis) izrādījās esam ļoti inteliģents un interesants jaunietis. Arī viņa angļu valodas zināšanas ir izcilas. Viņš ir daudz ceļojis. Divus mēnešus pabijis Igaunijā. Zina norvēģu valodas pamatus. Ar viņu sākām diskutēt par teleportācijas iekārtas izveidi, un viņš man paskaidroja, ka vienīgais iemesls, kāpēc šobrīd vēl nevaram teleportēties, ir pārāk mazas ietilpības informācijas uzglabāšanas un pārraides ierīces. Šobrīd vēl neesam izgudrojuši tādu cieto disku, kas varētu uzglabāt informāciju, ko satur katrs mūsu ķermeņa atoms.

Pēc pudeļu iztukšošanas krēslas aizsegā (un vēl joprojām pūšot nenormāli aukstam vējam) devāmies uz universitātes sporta centru. Kurš vēlēšanu dēļ izrādījās slēgts.

Aukstums (ja man nebūtu dūraiņu, man varētu amputēt pirkstus) un izsalkums mūs spieda atrast kādu siltu vietiņu, kur paēst. Sīrietis Ahmeds mūs aizveda uz ātrās ēdināšanas iestādi Friends (Draugi), kas pieder sīrietim, kurš 25 gadus dzīvojis Dubajā. Fast food restorāna īpašnieks (kurš zina angļu, krievu, arābu, turku un franču valodu) arī bija uz vietas, tāpēc man bija iespēja pielietot savas krievu valodas zināšanās un pateikties par gardo maltīti (es ēdu vistas fileju, pildītu ar sēnēm un siera mērci).

Vakars, tumsa un šausmīgs aukstums (gaisa temperatūra bija zem mīnus desmit grādiem, kas Gaziantepā ir kaut kas nepieredzēts) mūs ar Sesi piespieda ap desmitiem vakarā atgriezties mājās un likties uz auss.

Pirmdiena. Vējš pierimis, aukstums palicis, esam pārgājuši uz vasaras laiku un ir publicēti vēlēšanu rezultāti. Lielākais vairums turku esot izteikuši atbalstu partijai, kuras biedrs ir Turcijas premjers. Tas pats, kurš liedzis piekļuvi tviterim un youtube. Diktatūra sāk nostiprināties arī šajā valstī. Baumo, ka turpmāk tiks bloķēta piekļuve arī citiem interneta resursiem. Paldies Hromam par paplašinājuma Zenmate, kas man atkal ir ļāvis lietot youtube un citas bloķētās vietnes!

Vējš ir izpostījis arī mūsu peldbaseina jumtu, tāpēc šajā nedēļas nogalē mēs nepeldēsim.

Vakar es satikos ar krievieti, kura ir ieprecējusies Antepā. Viņa šeit dzīvo jau četrus gadus. Ļoti bagāta un šika lēdija vārdā Ira. Brauc ar melnu Audi džipu, mājās viņai esot balts Regal flīģelis un uz pirkstiem – dimanti iestiprināti baltajā zeltā. Jaunā Viļņa cienīga mērķauditorija. Bet bija patīkami ar viņu tikties. Varēju praktizēt krievu valodu. Un vispār – sajutos, kā runādama ar savējo. Viņa pastāstīja, ka Antepā dzīvo kādas 20 krievietes, kuras ir precējušās ar bagātiem turku uzņēmējiem. Viņas cenšas turēties kopā, jo sirsnīgu kontaktu ar turcietēm atrast ir grūti. Turcietes esot aprobežotas – viņas nezina valodas, neinteresējas par mākslu, mūziku, literatūru. Savukārt krievietes savām atvasēm šeit liek mācīties mūziku, nodarboties ar sportu un apgūt citas Eiropā pieņemtas vērtības. Ar Iru sarunājām, ka tiksimies vēl kādu reizi, viņa mani arī iepazīstināšot ar pārējām tautietēm. Apciemošu viņu viņas piepilsētas villā, kopā cepsim šašlikus. Viņa ir precējusies ar vienu no tiem kungiem, ar kuriem es kopā rītos dodos uz mežu.

Starp citu – mani vecāki man atsūtīja divas krievu valodas pašmācības grāmatas, tāpēc es tagad cītīgi apgūstu šo valodu. Forši, man patīk mācīties!

Un par spīti aukstumam un vējiem, mums te zied tulpes un ceriņi. 

P.S. Es nezin kāpēc atcerējos vārdu "fluktuācijas"...