Ziemeļmeitas novērojumi Gruzijā II

18.10.13

10.53

Kobuleti

Pēc trīs dienu ilgas bezjēdzīgas eksistences laikā un telpā ( kurā es nepiedalījos, kā varējāt lasīt manā iepriekšējā publikācijā), vakar apmācību dalībnieki beidzot tika sasēdināti divos mikriņos un aizvesti uz alu. Un diviem dievnamiem.

No Kobuleti devāmies uz Kutaisi, ceļā pavadot vairāk, kā divas stundas. Gruzīniem ļoti patīk publiskās vietās skaļi klausīties mūziku – kafejnīcās, veikalos un protams – sabiedriskajā transportā. Tad nu abos mikriņos uz pilnu klapi gāja vaļā krievu disk-pļesko muzončiks (atmiņā palikusi dziesma par dejojošo Krieviju, raudošo Eiropu un dziedātājas seksīgo popu).

Pa ceļam man bija izdevība pavērot, kas tad Gruzijā īsti notiek. Visupirms, es vairs neizjūtu nekādu žēlumu pret klejojošiem dzīvniekiem, jo šeit ir tik daudz klejojošu, kaulainu, kraupainu suņu, ka esmu emocionāli nocietinājusies. Gruzijā ir ļoti daudz govis, kuras saimnieki ir palaiduši ganīties, kur pagadās. Visvairāk man patīk vērot, kā šīs klejojošās brūnaļas, turpinot gremot trešā kuņģa saturu, bez liekām emocijām lēnā garā šķērso šoseju. Vai arī – sīkie futbola laukumā spārda bumbu, kamēr vārtos govs ar pārgudru purna izteiksmi liek pļeku. Ne tikai govis, bet arī mājas cūķi ganās, kur grib, piemēram, rakājoties vietējā atkritumu čupā vai rukšķinot apkārt pa mežu.

Ruksis ļoti veiksmīgi saplūst ar apkārtējo vidi...

Ceļi Gruzijā ir šauri, līkumaini un bedraini. Vakar vien redzēju trīs apgāzušās fūres. Tā kā, cienītie tautieši, beidzam čīkstēt par slikto ceļu stāvokli Latvijā – te ir krietni sliktāk! Vietējie vēl joprojām braukā apkārt ar aprūsējušām volgām un žiguļiem. Protams, ka turīgākie var atļauties arī Land Rover un citus sliktajam ceļu stāvoklim piemērotus auto.

Daudzviet ainavās vērojama aizgājušo laiku godība. Kolonnu ieskautas cēlas ēkas, ar izsistiem stikliem, apdrupušu fasādi un sarūsējušiem vārtiem. Aizauguši parki. Rūsas saēsti, greizi žogi. Šeit būtu tik daudz, ko atjaunot, taču nevienam roka neceļas. Labāk uzbliezt jaunu hoteli Melnās jūras krastā un kāst lielo piķi no tūristiem!
Es apbrīnoju, kā visi te nav vēl uzgājuši gaisā – gāzes trubas piepilsētās izvietotas šādi:

 Arī šur tur pilsētu centros var novērot šādas ainas.

Turki domāja, ka Gruzija ir eiropeiskāka, bet izrādās, ka tie bija maldi. Gruzijai ir tāls ceļš ejams līdz Eiropas standartiem atbilstoša dzīvesveida. To, ko esmu redzējusi līdz šim, vairāk gribas raksturot kā panākošo modernizāciju, kas tiek balstīta uz ļodzīgajām padomijas drupām.

Un, ja es domāju, ka turki ir samērā cūcīgi savā attieksmē pret vidi, tad gruzīni turkus sit pušu. Melnās jūras piekraste ir piegāzta pilna ar plastmasas un stikla pudelēm. Zaļās ganības no vienas vietas izdekorētas ar atkritumiem, kurus gadu laikā šoferi, garām braucot, laiduši ārā pa mašīnu logiem. Pudeles, maisiņi, papīri, bundžas – draza, kur vien skaties! Šeit prasās Lielā Talka nedēļas garumā, mobilizējot VISUS Gruzijas iedzīvotājus un liekot viņiem strādāt 16 stundas diennaktī.

Labi, pietiek man te dramatizēt! Ir jau arī labas un skaistas lietas un vietas Gruzijā! Piemēram, Prometeja ala netālu no Kutaisi. Dažas no bildēm varētu samērā labi izskatīties uz kādas metāla grupas albuma vāciņa.

Sitamie un duramie. Seni.

Gelati klosteris, kas kalna nogāzē atrodas kopš 1106. gada un ir sniedzis patvērumu ne vien garīdzniekiem, bet arī filozofiem un zinātniekiem klostera akadēmijā un kura velēnās mieru raduši senās Gruzijas karaļi. Fantastiski skaista vieta, ēkas un vide!

Ejot pie Dieva...

Noslēgusies laulību ceremonija, tāpēc līgavas māsām jāiziet uzpīpēt.

Ļoti tuvs hurmas radinieks. Pēdējās trīs bildes man asociējas ar notikumiem Ēdenes dārzā...

Arī Bagrati katederāle, pie kuras kājām guļ visa Kutaisi, ir gana iespaidīga!

Vienkārši - smuka māja un smukiem vīteņiem - tīteņiem.

Lūk, mūsdienīgs gruzīnu folkmūzikas paraugs, ar kuru atpakaļceļā uz Kobuleti mani iepazīstināja viens no mikriņu šoferiem. Man ļoti iepatikās šī dziesma.

Gruzija ir interesanta, ļoti, ļoti daudzveidīga un aizraujoša, ar fantastiskām ainavām un iespaidīgu vēsturi, taču dzīvot es te negribētu. Daudz no tā, kas šeit radīts pēdējo simt gadu laikā, šķiet pārāk nestabils, drūpošs un sarūsējis. Diemžēl...