Konja II jeb piedzēries pērtiķis

04.10.2013

22.20

Konja

Es jūtos drūmi. Ļoti, ļoti drūmi. Es vēl joprojām slimoju. Un tādēļ nevaru kopā ar pārējiem semināra dalībniekiem pilnvērtīgi izbaudīt šīs dienas Konjā. Man pat neceļas rokas, lai uzņemtu kādu fotogrāfiju. Mani nekas tā īsti neinteresē. Ēdienu uzņemu tikai tāpēc, ka tā ir jādara. Pēc tam gribas visu apēsto izvemt ārā. Ausis visu laiku ir aizkritušas un tajās kaut kas knikšķ un krakšķ. Pat cigaretes šķiet pretīgas.

Iespējams, ka man esot kaut kāda peldbaseinā norauta infekcija, kas čakarē elpceļus, ausis un manus nervus jau trīs nedēļas. Maucība!

Konja ir... nekāda! Garlaicīga. Šodien devāmies nelielā ekskursijā uz dažām ievērojamākajām Konjas vietām. Gids visu laiku runāja par mīlestību, uz kuras balstās islāms un dervišu mācības. Es biju cerējusi vairāk uzzināt par dervišiem un redzēt viņus dejojam.

Visupirms mēs bijām kaut kādā sensenā ciematiņā, kur iezemieši pirms vairākiem gadsimtiem izcirtuši kalnos alas, lai ierīkotu baznīcas un mošejas. Tur bija arī kapsēta, kurā kopā guldīti gan kristieši, gan musulmaņi. Tur bija arī žurnālisti, kuri, ieraudzījuši mani, uzreiz metās man klāt, lai intervētu. Tad nu kaut kad parādīšos visā savā godībā kādā turku raidījumā par tūrismu.

Pēcāk devāmies uz tādu kā dervišu klosteri/ mošeju. Velns, es nezinu, kur mēs bijām! Gids bija idiots, kurš katrā pateiktajā teikumā ietvēra vārdu mīlestība! Es pirmo reizi savā mūžā biju mošejā. Tupēju uz grīdas, ietinusies aizlienētā lakatā, un pie sevis dungoju Slayer „God hates us all”.

Viss beidzās ar negaršīgām vakariņām.

Es visu laiku rakstu daudzskaitlī – mēs bijām tur, mēs darījām to. Ar mēs es domāju visus tos brīvprātīgos, kuri kopā ar mani piedalās seminārā par Eiropas brīvprātīgo darbu. Par spīti viņu visu laipnībai, es jūtos kā totāls autsaideris. Protams, ka racionālākais izskaidrojums tam ir slimība, kas padara mani ne tikai fiziski vāju, bet arī depresīvu. Taču ir vēl viena lieta. Es esmu vienīgā latviete un vienīgā brīvprātīgā savā organizācijā, kura piedalās šajā seminārā. Pārējie šeit ir sastapuši vai nu savus tautiešus vai arī ieradušies kopā ar citiem brīvprātīgajiem no savām organizācijām.

Cilvēka prāts esot kā piedzēries pērtiķis. Tas visu laiku ir jāuzmana. Cilvēka lielākais izaicinājums ir iemācīties kontrolēt savu piedzērušos pērtiķi. Tā ir galvenā mācība, kuru ieguvu šajā seminārā.

Es gribu atpakaļ uz Gaziantepu!