Ziemeļmeitas novērojumi Gruzijā

13.10.13

12.14

Kobuleti.

Es nezinu, no kura gala, lai vispār sāku.

Labi, centīšos hronoloģiski izklāstīt pēdējo dienu notikumus.

Tātad ceturtdienas vakarā ap 22.30 kopā ar Džengizu un Faruku iekāpām autobusā, kas no Gaziantepas mūs nogādāja Hopā. Hopa ir pilsēta Melnās jūras krastā ļoti tuvu Gruzijas robežai. Mēs braucām apmēram 17 stundas, jo attālums starp abām iepriekšminētajām pilsētām ir lielāks, kā 800 km. Taču par spīti notirpušajam astes kaulam, tas bija ko vērts! Turcijas ziemeļu daļa ir ļoti kalnaina un ainavas – elpu aizraujošas. Pēdējie 300 km atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu – kalni, upe, līkumains ceļš, tuneļi, bērzi, pilsētiņas, kas izbūvētas kalnu nogāzēs... Apbrīnojami! Iedomājieties ezeru, kurā kā spogulī varat redzēt vairāku kilometru augstu kalnu – katru robiņu, katru izcilnīti, katru mazāko krūmiņu, kas spējis iesakņoties klintīs, uz bezgalīgi zilas debesis.

Es beidzot redzēju to, par ko man tik bieži stāstīja ģeogrāfijas stundās – pirmatnējo buljonu (lavu), kas slāņu slāņiem klājusies dažādos rakstos, līdz beidzot atdzisusi, izveidojot tūkstošiem metru augstus kalnus. Iespaidīgi!

Tātad – ja kādreiz sanāk nokļūt Hopā, turpiniet ceļojumu uz pilsētu Artvin un tad līdz pat pilsētai Erzurum. Šis maršruts jums garantēs tiek iespaidīgas ainavas, ka žoklis atkārsies!

Lūk, dažas fotogrāfijas, taču tajās neatspoguļojas pat ne desmitā daļa no tā, cik iespaidīga patiesībā ir Turcijas kalnainā ainava. Vai arī – es esmu sūdīgs fotogrāfs!

Turku kaķis.

No Hopas ar mikriņu devāmies uz padsmit kilometru tuvo Turcijas/ Gruzijas robežu, kuru veiksmīgi šķērsojām gandrīz bez aizķeršanās. Man radās iespaids, ka esmu viena no pirmajām latvietēm, kura jebkad šķērsojusi šo robežpunktu, jo darbinieki izskatījās samērā izbrīnīti, ieraugot manu pasi.

Nokļūstot Gruzijā, līdera pozīcijas mūsu brīnišķīgajā trijotnē pārņemu es, jo krievu valodas zināšanas šeit ir ļoti nepieciešamas. Un, kā izrādās, mans slāviskais gēns Gruzijā darbojas krietni labāk, kā Latvijā. Es šeit gandrīz tekošu runāju krieviski, kamēr mani turku draugi blisinās apkārt, neko nesaprazdami. No robežas līdz Batumiem mēs aizbraucām ar mikriņu. Šoferītis man laipni paskaidroja, kā tikt no Batumiem uz Kobuleti. Arī mūsu ceļojuma galapunktu sasniedzām ar mikriņu. Pirmajā naktī mūs visus trīs izmitināja kopā vienā istabiņā. Aukstā istabiņā. Tāpēc, pirms likties uz auss, mēs gājām pavakariņot uz vietējo ūķīti, kura saimniece izrādījās ļoti laba pavāre. Es, protams, veicu tulka pienākumus starp saimnieci, Džengizu un Faruku. Es sev pasūtīju soļanku un hačapuri, kamēr mani draugi – kotletes ar ceptiem kartupeļiem. Turcijā gruzīnu virtuve nav pazīstama, lai arī abām šīm nācijām ir ļoti līdzīgi ēdieni. Nu jā – tā gruzīnu soļanka bija labākā, kādu es savā mūžā biju baudījusi! Arī Džengizs un Faruks to atzina par ļoti garšīgu un ar skaudīgu aci vēroja manu bļodiņu tukšojamies, kamēr viņi paši ēda kotletes ar kartupeļiem.

Sestdien no rīta aizbraucām uz Batumiem, apskatīt šo padomju laikos tik populāro pilsētu Melnās jūras krastā. Diemžēl arī šeit padomju gadi ir nodarījuši lielus postījumu, pēc kuriem gruzīniem ir grūti attapties. Jūras piekraste ir izveidota ļoti skaita un tūristiem patīkama, taču dziļāk pilsētā sastapāmies ar netīrību, nabadzību un haosu. Gājēju ietves no ielas braucamās daļas norobežo apmalīte, taču pati ietve ir smilšaina, dubļaina un bez asfalta. Daudz čigānu un pensionāru, kas ubago, piesaucot visus svētos, lai tikai tiktu pie naudas. Var teikt, ka Batumos gandrīz nav vidusšķiras – ir daži bagātie un ļoti daudz nabago. Un tajā pašā laikā tiek celtas neskaitāmas augstceltnes, viesnīcas un biroju ēkas. Ielās klaiņo izkāmējuši suņi – viņi pat ir izveidojuši barus, kuros valda stingra hierarhija un džungļu likumi.

Tā kā Turcijā kazino ir aizliegti ar likumu, Batumi vasarā ir viens no turku galamērķiem, kur spēļu zālēs notriek sūri grūti pelnīto naudu. Otra turku Lasvegasa ir Kipra. Turkiem pat ir dziesma par to, ka aizbraucot uz Batumiem, tiek nospēlēta visa nauda un jābrauc atpakaļ uz mājām pelnīt.

Taču, ko nu par slikto! Batumi ir ļoti lēti. Par mikriņu no Batumiem līdz robežai vai Kobuleti jāmaksā vien pusotrs lari, kas ir 45 santīmi. Taču paciņa mana iecienītā Chesterfield maksā vien 70 santīmu. Augļi un dārzeņu arī šeit ir svaigi, lēti un garšīgi. Atradām feihoju, kuru mani turku draugi nekad nebija ēduši, taču atzina par ļoti gardu esam. Hurma šeit aug kokos uz katra stūra ( gluži kā āboli Latvijā). Džengizu un Faruku es iepazīstināju arī ar pelmeņiem, Boržomi un hematogenu. Jocīgi, bet izrādās, ka es par Gruziju zinu vairāk, nekā biju domājusi.

Batumi tālumā. Fotografēts Kobuleti pludmalē.

Mūsu Turcijas trijotne.

Brauciens ar gaisa tramvajiņu no Batumi centra uz kāda kalna virsotni.

Lūk, arī es. Tur augšā.

Džengizs ļoti saspringti vēro Batumus.

Tontons ēd ābolu.

Iebridu Melnajā jūra. Baigi akmeņaina.

Džengis un Faruks

Kobuleti atriezāmies ap plkst. 17.00, un beidzot varējām iekārtoties normālā viesnīciņā. No manas istabas balkona/ loga paveras samērā jauks skats uz Melno jūru – vakarā varu baudīt skaistu saulrietu, guļot gultā.

Skats no manas istabas balkona - divi musari un Melnā jūra.

Aizmirsu pastāstīt, ka uz Gruziju mēs braucām, lai piedalītos seminārā kopā ar gruzīniem, armēņiem, itāļiem, ukraiņiem un rumāņiem. Vakar vakarā šeit bija ieradušies arī ukraiņi, un es iepazinos ar meiteni, kura ir ļoti līdzīga man. Viņu sauc Lisa, un viņai ir 28 gadi. Viņa raksta scenārijus filmām, taču savā kaķa mūžā ir uzņēmusi vairākas dokumentālās filmas, strādājusi par žurnālisti un sabiedrisko attiecību speciālisti, publicējusi vienu grāmatu ( kura ir ekranizēta) un daudz, daudz ceļojusi. Vakaru pavadīju kopā ar Lisu un Džengizu Melnās jūras krastā, dzerot kokteilīšus un runājot par grāmatām, kino, attiecībām, politiku – visu, kā pienākas. Izrādās, ka arī Lisas iecienītākais krievu rakstnieks ir Mihails Bulgakovs. Un mūsu abu uzskati par pasaules kārtību, gaumes un intereses sakrīt par visiem 100%. Apbrīnojami un kāda sakritība – negaidīti satikt sev tik līdzīgu cilvēku vietā, kur nekad nedomāju, ka nokļūšu!

Lūk, pagaidām tas arī viss, taču iespaidu man šeit ir pārāk daudz, lai spētu dalīties tajos visos ar jums, mani mīļie lasītāji. Man patīk Gruzija. Un man šķiet, ka tas ir abpusēji.