Mana jaunā turku ģimene

31.10.13

13.48

Gaziantepa

Pirmdien vakarā es tiku iepazīstināta ar savu jauno mentori Fatmu. Viņai ir 26 gadi un Memets apgalvo, ka viņa ir tipiska turku meitene. Ja atceraties, tad, pirms mēs satikāmies, viņa uz mani apvainojās par to, ka gana laicīgi neatbildēju uz viņas telefona zvaniem. Tagad viss ir kārtībā. Pat vairāk, nekā kārtībā!

Vakar vakarā mēs satikāmies atkal, kopā apmeklējām vācu valodas nodarbību un pēc tam aizbraucām pie viņas uz mājām, kur tiku iepazīstināta ar viņas tēti, mammu un jaunāko māsu. Fatmas ģimene ir turīga, viņu dzīvoklis – iespaidīgs! Ikvienā turku ģimenes dzīvoklī ir liela telpa, kura tiek izmantota svētku gadījumos, - salons. Šķiet, ka Fatmas dzīvoklī salonu ir iekārtojis kāds interjera dizainers. Mēbeles, gleznas, paklāji, pat tādi sīkumi kā fotorāmīši ir kā no kataloga.

Fatmas tētim pieder vairāki kuģi, viņš nodarbojas ar eksportu. Fatmas mamma ir mājsaimniece. Fatma ir viena no pieciem bērniem ģimenē. Viens no viņas brāļiem izveidojis savu karjeru armijā un dzīvo Stambulā, otrs studē zobārstniecību Turcijas visaukstākajā pilsētā. Viena no māsām studē bioloģiju Adanā, otra – mācās 3. klasē tepat Gaziantepā. Tā kā Fatmas mamma ir pieradusi pie kuplas ģimenes, es tiku pasludināta par viņas trešo meitu un uzaicināta justies kā mājās un nākt ciemos, kad vien vēlos. Viņa pat pierunāja mani palikt pa nakti, lai es šorīt no rīta kopā ar Fatmu varētu apmeklēt turku pirti. Tā kā bija samērā vēls, es piekritu.

Šorīt no rīta Fatma man piešķīra sporta tērpu un sporta apavus un mēs gājām uz parku. Turki nav nekādi skrējēji, tāpēc daudzi no viņiem no rītiem soļo. Es gan to nevarētu nosaukt par īstu power walk – ātrums atgādināja manu gaidu, kad kavēju darbu Stradiņos – it kā jau jūties nedaudz vainīgs, bet tāpēc jau neiešu iesvīst. Nosoļojām 4 km.

Pēc tam apmeklējām turku pirti. Gribēju pati par to samaksāt, taču mana jaunā turku ģimene par to negribēja ne dzirdēt. Tad nu es par brīvu izbaudīju gabaliņu paradīzes ( kurš pēc maniem aprēķiniem latvju naudiņās izmaksātu apm. 10 LVL ).

Parasti visādu sejas krēmu reklāmās tiek postulēts, ka, lietojot šo vai citu produktu, jūsu āda izskatīsies par 10 gadiem jaunāka. Nu, ziniet, es šodien beidzot piedzīvoju šo brīnumu! Pēc turku pirts apmeklējuma mana āda ir... ideāla!

Iedomājieties gaišu, plašu telpu, kurā ir ap 50 grādu silts, ļoti mitrs gaiss. Visa telpa ir izklāta ar marmora flīzēm. Gar sienām – marmora soli un ūdens krāni, zem kuriem novietotas masīvas marmora bļodas. Telpas vidū 4 x4 metru plašs marmora paaugstinājums, kas tiek apsildīts. Sākumā mēs ar Fatmu apmēram 30 minūtes gulējām uz šī siltā mūrīša, sviedrējāmies un ik pa laikam aplējāmies ar karstu ūdeni. Tad atnāca pirtniece un ar raupja auduma cimdu noberza mūsu augumus no galvas līdz pat kāju mazajiem pirkstiņiem. Šī procedūra katrai no mums ilga apmēram 20 minūtes. Pēc tam mēs noskalojāmies. Tad pirtniece mums veica pilnu ķermeņa masāžu ar eļļainiem māliem. Šī procedūra ilga apmēram 40 minūtes katrai. Gala rezultātā es esmu... ļoti, ļoti laimīga :)

Fatmas mamma mūs sagaidīja mājās ar tik bagātīgi klātu galdu, ka no tā varētu pabarot vismaz 10 cilvēku. Pēc šīm bagātīgajām vēlajām brokastīm Fatma un viņas mamma centās mani pierunāt pavadīt pie viņām visu dienu, taču man nācās atteikt. Šodien jāturpina darbs pie mūsu organizācijas jaunās mājaslapas veidošanas.

Ko lai saka? Šad tad ir ļoti patīkami būt tipiskai turku ( vai latviešu) meitenei un lutināt savu ķermeni. Un, mīļās lasītājas, es ceru, ka jums reāli skauž! :D

Starp citu, esmu sākusi uzņemt sakarus ar latviešiem, kuri dzīvo Turcijā. Lielākā daļa no viņiem, protams, mitinās Stambulā, taču dažas latvju zeltenes ir atrodamas ar Mersinā, Adanā un pat Iskenderunā. Tiek izvirzīta teorija, ka esmu vistālāk uz Turcijas dienvidaustrumiem dzīvojošā latviete.

Tagad gan sāku just pamatīgu nogurumu pēc pirts apmeklējuma un visām tām masāžām. Guļēt gribās...

Un noslēgumā, lai viss nebūtu TIK rožaini, bilde ar mani slimnīcā, pieslēgu pie sistēmas. Tas no pagājušās nedēļas piedzīvojumiem.

Pašai nedaudz smieklīgi palika...

Daudz laimes dzimšanas dienā!

29.10.13

14.39

Gaziantepa

1923. gada 29. oktobrī Ankarā tika proklamēta suverēna Turcijas Republika – Osmaņu impērijas mantiniece. Tāpēc šodien Gaziantepas iedzīvotāji izkāruši pār balkonu margām karogus un valsts iestāžu darbiniekiem ir brīvdiena. Protams, ka privātais sektors nenogurstoši strādā.

90 republikas gadi, protams, nav nekas, salīdzinot ar 623 impērijas gadiem, taču kā jau lielākajai daļa Eiropas/ Tuvo Austrumu valstu, Pirmais pasaules karš bija radījis piemērotu augsni nacionālās identitātes uzplaukumam.

Vadoņa kults Turcijā vēl joprojām ir dzīvs – Ataturka portrets ir ikvienā publiskā iestādījumā (ja atceraties no fotogrāfijām – arī baseinā pie sienas), Ataturkam veltīti pieminekļi biezā slānī ir atrodami ikvienā Turcijas pilsētā, tāpat arī Ataturka vārdā nosaukts parks.

Citēšu Vikipēdiju: „Par pirmo republikas prezidentu kļuva Mustafa Kemals pašā, kas sāka īstenot plašu reformu programmu, kuru nolūks bija radīt jaunu sekulāru valsti uz bijušās Osmaņu impērijas palieku pamatiem. Saskaņā ar likumu par uzvārdiem, Turcijas parlaments 1934. gadā Mustafa Kemalam piešķīra goda nosaukumu Ataturks (turku valodā: Atatürk, turku tēvs).”

Nu ta’ pa’ godu Turcijas Republikas proklamēšanai, padalīšos ar jums dažos faktos par manu šībrīža mītnes valsti:

• Turki iepazīstināja eiropiešus ar kafiju
• Arī ķirsīši uz Eiropu atceļoja no Turcijas
• Turki bija tie, kuri izdomāja, ka pie tējas var likt klāt cukuru
• Turki Nīderlandei piegādāja pirmās tulpes ( kas ir viens no Turcijas nacionālajiem simboliem)
• Senās pilsētas Trojas drupas atrodas Turcijā
• Tirkīzzilās krāsas nosaukums nāk no Turcijas, jo Turcija bija pirmā valsts, kura Franciju apgādāja ar tirkīziem
• Tiek uzskatīts, ka Ararata kalnā, kas atrodas Turcijas austrumos, pēc grēku plūdiem pietauvojās Noasa šķirsts
• 1638. gadā turku zinātnieks Hezarfen Ahmat Celebi kļuva par pirmo zināmo cilvēku, kurš uzkonstruēja sev spārnus un nolidoja pusotra kilometra lielu attālumu. Un, lūk, arī multenīte par šo čali:

• Šī gada pavasarī 600 koku dēļ Stambulā izcēlās pamatīgs ķīviņš par Turcijas premjerministra autoritatīvo darbības stilu. Premjers uzsūtīja policiju zaļajiem un publiski sarunāja kaut kādas muļķības. Tagad viņš daudziem nepatīk. Tā kā viss kārtībā – Turcija ir tāda pati valsts kā visas pārējās.

Iskenderun

28.10.13

12.52

Gaziantepa

Biju apņēmusies nekavējoties izklāstīt visu par un ap saviem piedzīvojumiem Iskenderunā, taču šodien man uzsita asinis pilnīgi absurds atgadījums. Pagājušajā nedēļā ieminējos par to, ka organizācija man ir atradusi jaunu mentoru – 26gadīgo dakterīti Fatmu. Ja atceraties, tad pagājušajā nedēļā pabiju slimnīcā un kopumā jutos galīgi draņķīgi, tāpēc nebiju sevišķi komunikabla. Fatma man vairākkārt zvanīja, lai apjautātos, kā jūtos un kad mēs varētu tikties. Tā kā nedēļas nogalē man bija jābrauc uz Iskenderunu, aizrakstīju viņai, ka mēs varētu tikties pirmdien ( šodien) un viņa piekrita. Vakar, kad atgriezos mājās, gribēju ar viņu virtuāli sazināties par šodienas plāniem, bet izrādījās, ka viņa ir iesaldējusi savu facebook profilu. Šodien tiku informēta par to, ka viņa ir vīlusies manī, jo neesmu viņai gana bieži un ātri atbildējusi, tāpēc viņa nolēma uz laiku slēgt savu virtuālo profilu. Well... Man ir tikai viens vārds, kā raksturot šo meiteni, kuru pat vēl neesmu satikusi – bērnišķīga! Man gan tika arī teikts, ka visas tipiskas turku meitenes šādi uzvedas – viņām vajagot veltīt daudz uzmanības. Kaut kāds stulbums...

Nu labi, kad nu daļēji esmu izklāstījusi savas neapmierinātības iemeslu, beidzot varu arī padalīties ar fotogrāfijām un pastāstiņu par Iskenderunu. Jāsāk ar to, ka šai pilsētai ir samērā interesanta vēsture, patiesībā ne tikai pilsētai, bet visam reģionam, kurā tā atrodas. Protams, ka tas ir ģeogrāfiskās lokācijas dēļ. Pilsēta atrodas tādā kā Turcijas apendiksā starp Vidusjūru un Sīriju. Šo reģionu savulaik dēvēja par Hataj provinci ( Hatay ili ), uz kuru Sīrija vēl joprojām miermīlīgi skatās, kā uz savu teritoriju. 1939. gadā šajā provincē notika referendums, kurā tās iedzīvotājiem bija jāizlemj, pievienoties Francijai (garš stāsts) vai Turcijai. Tika lemts par labu Turcijai. Taču te ir viens āķis - referendums notika ar nosacījumu, ka pēc 100 gadiem tas tiks atkārtots. Tad nu 2039. gadā Iskenderunas un citu tuvāko apdzīvoto vietu iedzīvotājiem būs jālemj par savu piederību Turcijai vai...  

Tā bija tāda īsa vēsturiska atkāpīte. Šodien Iskenderunā ir svarīga osta, kurā cita starpā tiek nodrošināts jūras transports arī militārām vajadzībām. Iemesls kāpēc es tur nokļuvu gan bija pavisam nemilitārs – pavadīju junioru komandu no Gaziantepas, kas piedalījās modernā pentatlona sacīkstēs – sestdien peldēja un svētdien skrēja krosu. Sacensību laikā tiku iepazīstināta ar Turcijas Modernā pentatlona federācijas prezidentu, kā arī ar Iskenderunas mēru un viņa ģimeni. Sacensību noslēgumā ar mani gribēja fotografēties vairāki jaunie sportisti. Dažas bildes tika uzņemtas, taču es veiksmīgi notinos, jo pati pildīju fotogrāfa pienākumus savas organizācijas uzdevumā. Turcijā esmu diezgan eksotisks ziemeļaustrumu eksemplārs.

Lai arī Iskenderuna ir tikai 200 km attālumā no Gaziantepas, klimatiskās atšķirības ir gana iespaidīgas. Gaisa temperatūra dienā bija līdz + 35 grādiem un saule tā cepīja, ka dabūju foršu iedegumu. Pa vakariem pludmalē izveidotajā Ataturka parkā apkārt lidinās sikspārnīši, kurus medī un ēd pūces, kuras medī un ēd kaķi.

Nevarētu teikt, ka Iskenderuna man šķita ļoti aizraujoša un īpaša, taču Ataturka parks noteikti ir apskates vērts – tā ir lieliska vieta, kur pastaigāties, paskriet, papusdienot zālītē un vienkārši atpūsties. Vakaros skats uz kalniem ir elpu aizraujošs – paši kalni tumsā nav redzami, taču tie ir kā nosēti ar gaismiņām, tāpēc šķiet, ka pilsētai ir uzlikts spīguļojošs fona attēls.

Iskenderunā ir kāds ļoti, ļoti īpašs saldais ēdiens, kuru man bija tā laime baudīt. Divreiz. Kunefe – karsts siera deserts, kuru var atrast arī citās Turcijas pilsētās, taču īstais un vienīgais ir meklējams tikai Iskenderunā. Es šo desertu varētu raksturot kā siera baklavu. Lai vai kā – dievu ēdiens!

Vienīgais, kas man sagādāja milzīgu vilšanos Iskenderunā, bija viesnīca, kurā nakšņojām. To pat nevarētu nosaukt par viesnīcu. Vai cilvēku cienīgu mitekli. Tas bija vecs, smirdīgs ūķis, kurā regulāri aizdambējas wc podi. Tiešām pretīga vietiņa.

Nu tā, lūk! Un tagad baudiet vasarīgās fotogrāfijas no Iskenderunas piekrastes!

Daži kuģīši atpūtniekiem. Uzreiz atgādināja par Tall Ship races :)

Šie kalni vakaros spīd :)

Ataturks

Burger King ir atradis savu turku karalieni

Šādas nojumītes ir visos parkos arī Gaziantepā, tāpēc iedzīvotāji ļoti labprāt tur pavada laiku ar ģimenēm un draugiem.

Propellerīc

Es

Es, Turcijas Modernā pentatlona federācijas prezidents un Faruks

Smuks turku bērnelis

Krīze. Bija un pārgāja.

25.10.13

14.34

Gaziantepa.

Nu ko, pienācis laiks atklāt jums iemeslu, kāpēc lietoju zāles, kas ož pēc kaķa kastītes!

Otrdien no rīta pamodos ar ļoti sāpošu VISU! Viss mans ķermenis bija kā adatu spilventiņš – ikviens muskulītis sāpēja tā, ka pakustēties nevarēju. Bonusā visam mans organisms atteicās uzņemt ēdienu un dzērienu – viss, ko noriju nākamo 5 minūšu laikā tika izv... Nu, jūs sapratāt. Es domāju, ka pie vainas bija pirmdienas skrējiens vietējā parkā, neesot īsti izveseļojušamies no saaukstēšanās. Vai arī Gruzijā apēstais vēl joprojām bendēja manas iekšas. Vai arī vēl nezin, sazin kas... Tad nu visu otrdienu nogulēju gultā. Uz vakara pusi mani pārņēma sevis žēlošanas lēkme un es, galīgi nobimbājusies, izdrukāju vienam matainam latvietim savu sāpi, cerībā, ka no rīta pamodīšos, juzdamās krietni labāk.

Bet protams, ka pašā kritiskākajā momentā manā istabā vajadzēja ienākt Figenai un piedāvāt man tēju. Redzot manu aizpampušo purniņu, tika saukts palīgā Faruks, kurš pēc nepilnas stundas mani nogādāja slimnīcā.

Man tika veiktas analīzes, tad es noģību, un tad man ielaida vēnā puslitru kaut kādu izotopisko ( laikam) šķīdumu. Turku dakteri laikam pirmo reizi dzīvajā redzēja TIK baltu cilvēku – protams, ka Faruks mani nofotografēja, kad es jau biju pie sistēmas, taču vēl joprojām samērā bāla. Vēl Faruks atļāvās pajokot, ka ārsts esot teicis, lai meklē citu brīvprātīgo, jo šitais miršot nost...

Nu neko - nenomiru! Pēc pāris stundām man tika paziņota diagnoze, kuru jums atklāšu daļēji – iekaisums. Lai nu tā būtu. Tad nu atkal tiku pie trīs jaunām zālēm, no kurām vienas ož pēc kaķa kastītes. Varu atvērt aptieku, jo man ir trīs zāles, pie kurām tiku otrdien, trīs, kuras man izrakstīja ārsts, kurš aizbrauca uz Indiju, un vēl šis tas - paķerts līdzi no Latvijas. Mani var mierīgi dēvēt par eczane, kas turku valodā nozīmē aptieka.

Trešdien jau jutos krietni labāk – drudzis vairs nekratīja, un ēst arī varēju.

Starp citu, kamēr tusējos pa slimnīcu, man tika piešķirts jauns mentors. Izrādās, ka mans oficiālais mentors nelikās par mani ne zinis ( tā varētu būt, jo es viņu esmu satikusi tikai kādas 3 reizes). Tagad mans mentors ir turku daktere vārdā Fatma, kura strādā bērnu slimnīcā, ne sevišķi labi saprot angļu valodu, taču visu laiku cenšas ar mani kaut kā komunicēt caur telefonu.

Jā, otrdien pirmo reizi piedzīvoju brīdi, kad tiešām gribēju braukt atpakaļ uz Latviju. Nu, nevis braukt, bet gribēju būt Latvijā. Mājās. Bet tas pārgāja.

Tagad es pošos, lai rīt 5.00 no rīta dotos uz Iskenderunu, kurā notiks modernās pieccīņas sacīkstes. Pilsētiņa atrodas vien nieka 200 km attālumā no Gaziantepas un to daļēji apskalo Vidusjūras ūdeņi, tā kā ceru uz patīkamu nedēļas nogali.

Savukārt 1. novembrī plānoju apmeklēt simfoniskā orķestra un operas solistu koncertu. Jāiepazīst taču arī turku elitārā kultūra!