Pārdomu bezceļos

22.09.13

19.25

Gaziantepa.

Labvakar!

Par spīti nomācošajam slinkumam, jāsaņemas un jāraksta!

Vakar bija notikumiem un līdz ar to arī iespaidiem bagāta diena. Es biju baseinā, piedalījos off roud izbraucienā, iepazinos ar meiteni no Ķīnas, ienavigēju turkus īstā bezceļā un naktī mēģināju atrast vietējos driftotājus. Pats svarīgākais – vakar piedzīvoju pirmo lietu Gaziantepā.

Vakar no rīta baseins atgādināja raibu ķiļķenu zupu. Sīkie, skolas solos nosēdējušies, ūdenī bija neapturami.

Pēc baseina kopā ar diviem puišiem no organizācijas pievienojāmies 4x4 kluba Gazoff 2005 biedriem. Visi ir ļoti turīgi vīri pusmūžā. Lieli bosi un ārsti ( bija pat viens kardioķirurgs, kurš pēc 5 Carlsberg bija galīgā ķitē). Turcijā off road ir dārgs prieks augsto benzīna cenu dēļ.

Man bija tas gods braukt kopā ar kluba prezidentu, kura oranžais visurgājējs ir 6 gadus vecāks par mani, bet pēc visa spriežot, ņiprs un izturīgs. Kā jau saprotat no kluba nosaukuma, šie vīri adrenalīnu bezceļos sākuši meklēt pirms 8 gadiem.

Kluba prezidenta autiņš, kurā bija tas gods braukt arī man

Manuprāt, par spīti kalnainajam reljefam, Gaziantepas apvidus bezceļniekus nav spējīgs izaicināt uz tādiem pārbaudījumiem kā Latvijas muklāju klātie līdzenumi. Šeit zeme ir izkaltusi sausa, tāpēc tāda pavizināšanas pa smiltiņām vien sanāca. Vinčas vakar ne reizi netika izmantotas. Vienu mašīnu gan atstājām maršruta sākumā. Lai arī angliski man neviens nebija spējīgs izskaidrot, kas noticis, nopratu, ka kaut kas ar kardānu. Vakar viss bija atkarīgs no šoferu meistarības.

Uzmanīgi rāpjamies lejā no kalniņa

Fotogrāfes ēna

Nepaveicās, nolauza kardānu

Fonā - vietējie skatītāji

Mazais ganiņš

Vīnodziņas?

Es - ciklops

Tusiņš pie ezera

Braukājot pa Gaziantepas apvidu, atēdos vīnogas un tos mazos ābolīšus ar kauliņu vidū. Vīnogulāji un ābeles visās malās. Nebija pat jākāpj no mašīnas ārā – pasniedz roku un noplūc no zara.

Man kā līdzenumu iemītniekam, daba, protams, šķita apbrīnojama. Vislielāko prieku sagādāja tas, ka pašā vakarā sāka līt. Lija apm. 15 minūtes. Tas bija pirmais lietutiņš, kas mani pārsteidza Turcijā.

Pēc apmēram 3 bezceļos pavadītām stundām kungi nolēma piestāt vietējā ezera krastā un uzcept kebabu. Šis pasākums ieilga uz 5 stundām un noslēdzās ar uguņošanu. Turki katru vakaru šauj raķetes gaisā. Jebkura kopā sanākšana var būt par iemeslu aizdedzināt dažus desmitus Bikforda auklu.

Visā vīriešu kompānijā bija vien divas dāmas – es un meitene no Ankaras. Viņas vārds ir Mina un viņa ir ķīniete, kura jau 4 gadus dzīvo Turcijā. Arī viņai ir 26 gadi. Kad sākām runāt, viņa prasīja, vai es esmu no Ņujorkas vai citas ASV pilsētas. Kad pateicu, ka esmu no Latvijas, viņa bija šokā, jo uzskatīja, ka man esot amerikānisks akcents un lieliskas angļu valodas zināšanas.

Bija patīkami beidzot parunāt ar kādu mana vecuma sievieti, turklāt ārzemnieci un uzklausīt viņas pieredzi Turcijā. Mija strādā par tulku. Šo četru Turcijā pavadīto gadu laikā viņa samērā labi ir iepazinusi turku raksturu. Minai Turcijā ir neskaitāmi paziņas – turki, taču nevienu viņa nevar saukt par labu draugu. Viņai Ankarā ir ļoti labi draugi no Ķīnas, Uzbekistānas un citām valstīm. Viņas pieredze ir apliecinājusi to, ka turki draugu ziņā iziet uz kvantitāti, nevis kvalitāti. Un šajās attiecībās valda arī diezgan liels aprēķins.

Jāatzīst, ka arī man sāk šķist, ka turki domā... ( grūti noformulēt) naudas kategorijās. Naudai turku dzīvē, manuprāt, ir daudz lielāka nozīme, kā latviešu. Turku attieksme pret naudu ir pilnīgi citādāka. Jums vajadzētu redzēt, cik prasmīgi un veikli turki māk pārskaitīt žūksni papīra naudas. Turku uzvedībā ļoti daudz, kas liecina par viņu saknēm – tirgotājiem. Ja vidējais latvietis cītīgi rušinās savas viensētas dobītēs un pesteļo par kaimiņa govīm, tad vidējais turks tirgojas un skaita naudu. Turkiem patīk dārgas lietas, zīmoli un viņi cītīgi rūpējas par iekrājumiem. Nauda šeit tiešām ir vērtība, uz kuras balstās ģimenes laime – labklājība.

Atgriežoties pie sarunas ar Minu. Viņa, protams, uztur labas attiecības ar saviem paziņām un vēl labākas ar darba kolēģiem, taču līdz galam neuzticas turkiem. Un arī man viņa ieteica neuzticēties vietējiem. Viņa izrādīja ļoti lielu ieinteresētību iepazīties ar mani tuvāk un uzaicināja mani pie sevis uz Ankaru. Iespējams, ka novembra beigās varētu viņu apciemot. Grūti jau saprast nupat satikta cilvēka nodomus, taču par spīti visām aizdomām, kuras Minai ir pret turkiem, viņa Turcijā dzīvo jau 4 gadus, labi pelna un neplāno šo valstu pamest. Bet, lai vai kā, interesanti iepazīties ar ķīnieti Gaziantepā!

Pēcāk parunājos ar vienu no bezceļniekiem par turku dzīves uztveri. Mans sarunas biedrs apgalvoja, ka turki ļoti paļaujas uz likteni. Tāpēc viņi dažādās sadzīviskās situācijās ir tik emocionāli un ekspresīvi, taču savā dziļākajā būtībā saglabā mieru. Vienīgais, kas viņus spēj dziļi satraukt, ir nāve, jo tā ir vienīgā neatrisināmā problēma. Viss pārējais taču atrisinās pats no sevis!

Pēc mūsu piknika pie ezera ap plkst. 22.00 devāmies tālāk. Tā kā braucu kopā ar kluba prezidentu kolonnas pirmajā auto, man tika dots uzdevums – navigēt. Vadoties pēc mana ņuha ( jo GPS te neviens neizmanto), iekūlāmies ar klintsbluķiem un smiltīm klājā kraujā. Nācās griezties atpakaļ. Beigās iekarojām virsotni, kas slejas 2 km virs jūras līmeņa. Man aizkrita ausis un es pirmo reizi Gaziantepā nosalu.

Tad kaut kādā piepilsētas ūķī, kur pie sienas pieklēbēts uzraksts „smēķēt aizliegts” un Ataturka portrets, dzērām turku tēju. Visi tur, protams, pīpēja. Izsmēķus meta uz grīdas. Vietējie sita kārtis ( tā ka galdi brīkšķēja!). Bet nu vietiņu citādi nevarēja raksturot, kā vien ŪĶIS!

Kopumā man būtu gribējies vairāk off road un mazāk on road. Taču šis esot bijis tikai tāds sezonas atklāšanas izbrauciens. Ziemā, kad zemi, cerams, klās ja ne sniegs, tad vismaz dubļi, man tiek solīts nopietns izaicinājums. Taču kompānija bija lieliska un ainavas – burvīgas!

Gaziantepas centrā atgriezāmies ap pusnakti. Tad kopā ar puišiem no organizācijas paķērām vīniņu un uzbraucām kādā vietējā kalnā padzerties. Turcijā, tāpat kā Latvijā, sabiedriskās vietās nav atļauts atrasties ar atvērtu alkohola iepakojumu. Tāpēc jaunieši pa naktīm iekaro neapdzīvotās pilsētas virsotnes. Kad tika iztukšotas abas pudeles, kādam ienāca prātā pameklēt vietējos driftotājus. Mēs viņus atradām ap vieniem naktī pie zoodārza. Diemžēl paraugdemonstrējumi jau bija beigušies. Esot jāseko līdzi viņu jaunumiem facebook.

Vakardiena bija lieliska! Šodiena – ne tik ļoti! Kā zināms, latviešiem svētdienās patīk mierīgi atpūsties mājās. Man svētdienas tiešām ir svētas dienas, jo ļauj izbaudīt atpūtu no darba dienām un arī no... piektdienas un sestdienas atpūtas. To, ka man sestdienās un svētdienās ir jāiet uz baseinu, es iepriekš zināju un mani tas pilnībā apmierināja. Diemžēl mani cienītie kolēģi man bija aizmirsuši pateikt to, ka šodienas nodarbība ir pārcelta uz vēlāku laiku, tāpēc es baseinā ierados pusotru stundu agrāk, kā bija nepieciešams. Grr...