05.09.2013
16.24
Gaziantepa.
Šodien, mērojot ceļu ar kājām no baseina uz savas
organizācijas biroju, secināju, ka Gaziantepā cilvēki neuztraucas, ko par
viņiem domā citi. Piemēram, uz ietves pie frizētavas novietots veļas žāvētājs,
uz kura sakārti slapji dvieļi. Uz motorollera tēvs ar dēlu pārvadā 3 gleznas
zeltītos rāmjos. Uz cita motorollera kungs gados pārvadā divas automašīnas
riepas, kas ir ar striķi piesietas pie viņa vidukļa – viena priekšā, otra
aizmugurē. Pa ielām pārvietojas ne tikai mehanizētie spēkrati, bet arī cilvēku
vilkti rati. Turklāt ne tikai vīrieši, bet arī sievietes velk milzīgos ratus
pilnus ar sazin ko. Pretim šikas viesnīcas ieejai ielas malā noliktas divas
divlitrīgas Nescafe šķīstenes kārbas,
kurās iebetonētas paštaisītas ceļazīmes „apstāties un stāvēt aizliegts”.
Vēl kāda interesanta tradīcija, ar kuru saskāros, tiklīdz
pārkāpu sava jaunā mitekļa slieksni. Pirms ieiet kāda dzīvoklī, ir jānovelk
apavi un jāatstāj tie aiz durvīm trepju telpā. Lūk, higiēna, tīrība un cieņa
pret saimnieku! ( Es gan to drīzāk norakstu
uz islāmu). Es un Fijena ( mana landlady)
apavus novelkam pirms ienākam dzīvoklī un tad tos novietojam koridorā apavu
plauktiņā. Otrajā stāvā gan iespējams novērtēt, cik kupla ģimene tur dzīvo, jo
pie durvīm parasti atstāti kādi 5 – 8 apavu pāri – lieli un mazi.
Vakar vakarā ap pulksten 21 izgāju uz balkona uzpīpēt un
pirmo reizi man Turcijā uzmetās zosāda. Bija sācis pūst stiprs, vēss vējš. Zane
sajūsmā! Arī šodien vējš neatlaidīgi dzesēja manu pārkarsušo prātu – gaisa
temperatūra bija nieka 26 grādi. Tagad uz vakara pusi paliek nedaudz siltāks.
Pie manām mājās dzīvo sikspārņu. Kādi 20 mazi, pelēki,
pūkaini spārnaiņi mani ik vakaru sveic, psihopātiski/dēliski lidinoties gar
manas mājas logiem.
Tagad pulkstenis ir 20.24 un, kā ik vakaru, musulmaņi tiek
saukti uz lūgšanu. Atklāti sakot, man šie dziedājumi sāk iepatikties. Maģiska
balss no debesīm ( patiesībā pilsētā uz ēku jumtiem ir izvietoti bleķa skaļruņi
– gluži kā konslāgeros...). Laikam
jau šie dziedājumi ausij šķiet tik tīkami, jo pilsētas sakairinātais organisms
uz tiem reaģē kā uz trankvilizatoru.
Vakar vakarā pirms gulētiešanas aizgāju pa maziņajam uz
labierīcībām ( man ir aizdomas, ka speciāli manis dēļ dzīvoklī ir ieinstalēta
eiropeiska tualete, jo ir vēl arī otra – tā no dzelzceļa stacijas). Fijenas
istabas durvis bija atvērtas un viņa tupēja uz paklājiņa, apklājusi galvu ar
lakatu un lūdzās. Šķita, ka viņa ir transā. Ļoti mierīga un pilnībā atdevusies
lūgsnai. Maģijas apvīts miers...
Uz Gaziantepas ēku jumtiem ir ne tikai skaļruņi, bet arī
ūdens toveri. Tādi lieli bunduļi, kas izmanto saules enerģiju, lai sildītu
ūdeni. Pilsētā šur tur tiek izvietoti saules paneļi. Bet, neskatoties uz to
visu, izejot mājās uz balkona, no rītiem var dzirdēt gaili dziedam. Nu skaisti!
Par nozīmīgu vērtību ikvienā turku ģimenē tiek uzskatīta
augstākā izglītība. Visi jaunieši studē, lielākoties, eksakstās un tehniskās
zinātnes. Viņu ģimenes viņiem to liek darīt, jo valda uzskats, ka pretējā
gadījumā viņi būs nabadzīgi neveiksminieki. Kad es saviem kolēģiem pastāstīju,
ka mani vecāki atbalstīja arī manas labās smadzeņu puslodes attīstību, liekot
spēlēt klavieres, vietējie bija pārsteigti. Vēl vairāk pārsteigti viņi bija par
to, ka šovasar iegādājos jaunas klavieres. Viņi nevar iedomāties to, ka vecāki
varētu atbalstīt savu atvašu mākslinieciskās izpausmes. Kur nu vēl finansiāli.
Formula ir pavisam vienkārša: augstākā izglītība+angļu valodas zināšanas = ceļš
uz Eiropu/Leiputriju. Kaut ko līdzīgu arī mēs piedzīvojām, vai ne?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru