Otrais iespaids

04.09.2013.

9.26

Gaziantepa.

Vakar piedzīvoju savu pirmo nelielo stresiņu – neesmu pieradusi pie šī karstuma un saniķojos nedaudz. Šorīt savukārt piedzīvoju savu pirmo pamatoto stresiņu, jo saniķojās mans dators. Problēmas ar ventilatoru. Šķiet, ka mēs abi ar Lenovo esam karstumneizturīgi. Bet nāksies pierast vai arī apaugt ar teflonu.

Saule Gaziantepā spīd 300 dienas gadā. Tātad tikai divus mēnešus pastāv iespēja novērot kādu mākonīti. Arī „ziemā” šeit esot saulains. Vakar vakarā Dzengizs un Mehmets (abi ir manas host organizācijas pārstāvji) mani aizveda uz Dzengiza piepilsētas māju. Iedzērām vīnu un alu, sakarīgi parunājām. Turpinot par laikapstākļiem, šajā pavasarī, kad pie debesīm beidzot esot parādījušies mākoņi, Gaziantepa dabūjusi pamatīgu krusu. Un ar krusu šeit saprot ne jau tos mazos graudiņus, kas Latvijā šad tad pakrīt no gaisa, bet gan ledus gabalus dūres lielumā. Šī fenomena dēļ raža šogad esot mazāka nekā pērn. Cietušas arī daudzas mašīnas ( izsisti stikli un samīcīti jumti).

Šobrīd sēžu organizācijas ofisā, kur pirms stundas man bija jātiekass ar saviem jaunajiem kolēģiem. Viņi, šķiet, vēl joprojām guļ. Pēc stundas man vajadzētu būt baseinā un mācīt bērniem peldēt. Man liekas, ka arī tad es vēl joprojām sēdēšu šeit pie datora... Bet es nedusmojos – nav jāiespringst un tas ir patīkami.

Organizācijas ofiss atrodas telpā aiz krāmu veikaliņa. Kā man stāstīja kolēģi, šajā veikaliņā neviens nekad neiepērkas. Šodien stundas laikā te bija iegriezies tikai viens interesents. Viņš devās prom tukšām rokām. Neizprotu šīs sistēmas darbību. Pagaidām.

O, satiksme Gaziantepā! Pēc šeit redzētā secinu, ka Latvijā pat vispārgalvīgākie un nekaunīgākie šoferīši ir miega mikas. Šeit visi vienlaicīgi brauc vienā barā, sparīgi signalizējot un neņemot vērā luksoforā degošo gaismu. Riteņbraucēju šeit nav – tas varētu būt dzīvībai bīstami. Vakar redzēju, ka hondiņa bija saskrējusies ar tramvaju. Šīs avārijas dēļ bija izveidojies iespaidīgs sastrēgums. It kā jau cilvēki saprot, ka uz priekšu netiks, kamēr tramvajs nebūs aizvākts no krustojuma, taču tik un tā signalizē. Tikko pametu acis uz izeju un ieraudzīju pirmo riteņbraucēju Gaziantepā.

Pistācijas. Viņi tās te grauž gluži kā urlas „sēklu” Rīgas mikrorajonos. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka pistācijas te aug ikvienā piemājas dārzā. Arī olīvas ir ļoti izplatītas. Valrieksti un vīnogas vēl gatavojas.

Mani šeit uzskata par kaut ko pilnīgi eksotisku. Uz ielas cilvēki atskatās un, ja vien nebūtu kautrības un steigas, nāktu klāt runāties. Arī kaimiņi nāk apskatīt šo reto eksponātu Gaziantepā – cilvēku no Eiropas. Ar tetovējumiem. Un pīrsingiem. Četrstāvu daudzdzīvokļu namā, kurā mitinos, visi iedzīvotāji ir radinieki viens otram. Arī kaimiņmājās dzīvo daudzi manas landlady ( kuru laikam sauc Fijena) radagabali. Uzzinot, ka es strādāšu baseinā, viņas vīrieškārtas radi apsver domu sākt peldēt. Pagaidām esmu saskārusies tikai ar kautrīgu ziņkāri  no iezemiešu puses.

Tā kā šorīt vēl neesmu tikusi pie interneta, nezinu, kas notiek Sīrijā. Taču otrpus kvartālam ir Sīrijas bēgļu centrs, pie kura šorīt pulcējās pamatīga rinda.

O, ieradās mans peldēšanas šefs, tā kā es laižu uz baseinu.