Daimonds

27.09.13

17.15

Gaziantepa.

Beidzot jauna informācija no karsto dienu un auksto nakšu zemes. Mīļie lasītāji, man jāatvainojas par ilgo klusēšanu – diemžēl man nav jaunu iespaidu, kuros ar jums dalīties. Man tā vien niez nagi kaut ko uzrakstīt, taču nav, par ko. Es, protams, varētu censties radīt kādu zinātniskās fantastikas stāstu, taču pat tam man nav pietiekami daudz iespaidu.

Iemesls iespaidu trūkumam ir slimība. Divas dienas es pavadīju mājās, klausoties Led Zeppelin. Es vēl joprojām šņaucu zaļu ārā no sava deguna ( lūk, tas mani varētu iedvesmot rakstīt zinātnisko fantastiku par zaļo būtnīšu dzīvi manā degunā un elpceļos). Klepoju tā, ka galva griežas.Vispār jāpskatās iepriekšējos ierakstos, kad es sāku slimot.

Lai mani uzturētu pie dzīvības, Figena ir piestūķējusi pilnu ledusskapi ar augļiem. Granātāboli, banāni, bumbieri, āboli un vīnogas. 

Šodien atvilkos uz biroju, lai apdarītu iekavētos darbiņus un palīdzētu kolēģiem organizācijā aizpildīt visus nepieciešamos papīrus – 1. oktobrī jāiesniedz jaunatnes projekti nacionālajai aģentūrai.

Saņēmu savu ilgtermiņa uzturēšanās atļauju Turcijā, kurā mans tēvs ir nokristīts jaunā vārdā – Daimonds ( tiem, kuri nezina – manu papiņu sauc Raimonds, un viņš ir rotkalis, tā kā jaunā kļička ir samērā atbilstoša). Varbūt mani vecāki kaut ko no manis slēpj...? Es nupat iedomājos, ka turki vēl varēja ierakstīt arī mana tēta uzvārdu, nu beigu galā no Raimonda Narunovska varētu sanākt Daimonds Rubinovskis :D

Pirmdien vai otrdien došos uz Konyu. Ar autobusu. Ceļā pavadīšu 8 stundas un 30 minūtes. Es ļoti ceru, ka Turcijā starppilsētu pasažieru pārvadājumus neveic Ikarus vai kāds tā līdzinieks.

Oktobra vidū savukārt pastāv iespēja, ka es paviesošos citā valstī. Taču vēl neteikšu, kurā. Mans potenciālais ceļojums varētu sakrist tieši ar to laiku, kad musulmaņi te slaktēs dzīvnieciņus. Tā kā diemžēl asiņu slacīto ielu fotogrāfijas izpaliks.

Otrdien apritēs četras nedēļas, kopš es te dzīvojos. Laiks skrien vēja spārniem... 

Mans domiks - 3. stāvs :)

Pārdomu bezceļos

22.09.13

19.25

Gaziantepa.

Labvakar!

Par spīti nomācošajam slinkumam, jāsaņemas un jāraksta!

Vakar bija notikumiem un līdz ar to arī iespaidiem bagāta diena. Es biju baseinā, piedalījos off roud izbraucienā, iepazinos ar meiteni no Ķīnas, ienavigēju turkus īstā bezceļā un naktī mēģināju atrast vietējos driftotājus. Pats svarīgākais – vakar piedzīvoju pirmo lietu Gaziantepā.

Vakar no rīta baseins atgādināja raibu ķiļķenu zupu. Sīkie, skolas solos nosēdējušies, ūdenī bija neapturami.

Pēc baseina kopā ar diviem puišiem no organizācijas pievienojāmies 4x4 kluba Gazoff 2005 biedriem. Visi ir ļoti turīgi vīri pusmūžā. Lieli bosi un ārsti ( bija pat viens kardioķirurgs, kurš pēc 5 Carlsberg bija galīgā ķitē). Turcijā off road ir dārgs prieks augsto benzīna cenu dēļ.

Man bija tas gods braukt kopā ar kluba prezidentu, kura oranžais visurgājējs ir 6 gadus vecāks par mani, bet pēc visa spriežot, ņiprs un izturīgs. Kā jau saprotat no kluba nosaukuma, šie vīri adrenalīnu bezceļos sākuši meklēt pirms 8 gadiem.

Kluba prezidenta autiņš, kurā bija tas gods braukt arī man

Manuprāt, par spīti kalnainajam reljefam, Gaziantepas apvidus bezceļniekus nav spējīgs izaicināt uz tādiem pārbaudījumiem kā Latvijas muklāju klātie līdzenumi. Šeit zeme ir izkaltusi sausa, tāpēc tāda pavizināšanas pa smiltiņām vien sanāca. Vinčas vakar ne reizi netika izmantotas. Vienu mašīnu gan atstājām maršruta sākumā. Lai arī angliski man neviens nebija spējīgs izskaidrot, kas noticis, nopratu, ka kaut kas ar kardānu. Vakar viss bija atkarīgs no šoferu meistarības.

Uzmanīgi rāpjamies lejā no kalniņa

Fotogrāfes ēna

Nepaveicās, nolauza kardānu

Fonā - vietējie skatītāji

Mazais ganiņš

Vīnodziņas?

Es - ciklops

Tusiņš pie ezera

Braukājot pa Gaziantepas apvidu, atēdos vīnogas un tos mazos ābolīšus ar kauliņu vidū. Vīnogulāji un ābeles visās malās. Nebija pat jākāpj no mašīnas ārā – pasniedz roku un noplūc no zara.

Man kā līdzenumu iemītniekam, daba, protams, šķita apbrīnojama. Vislielāko prieku sagādāja tas, ka pašā vakarā sāka līt. Lija apm. 15 minūtes. Tas bija pirmais lietutiņš, kas mani pārsteidza Turcijā.

Pēc apmēram 3 bezceļos pavadītām stundām kungi nolēma piestāt vietējā ezera krastā un uzcept kebabu. Šis pasākums ieilga uz 5 stundām un noslēdzās ar uguņošanu. Turki katru vakaru šauj raķetes gaisā. Jebkura kopā sanākšana var būt par iemeslu aizdedzināt dažus desmitus Bikforda auklu.

Visā vīriešu kompānijā bija vien divas dāmas – es un meitene no Ankaras. Viņas vārds ir Mina un viņa ir ķīniete, kura jau 4 gadus dzīvo Turcijā. Arī viņai ir 26 gadi. Kad sākām runāt, viņa prasīja, vai es esmu no Ņujorkas vai citas ASV pilsētas. Kad pateicu, ka esmu no Latvijas, viņa bija šokā, jo uzskatīja, ka man esot amerikānisks akcents un lieliskas angļu valodas zināšanas.

Bija patīkami beidzot parunāt ar kādu mana vecuma sievieti, turklāt ārzemnieci un uzklausīt viņas pieredzi Turcijā. Mija strādā par tulku. Šo četru Turcijā pavadīto gadu laikā viņa samērā labi ir iepazinusi turku raksturu. Minai Turcijā ir neskaitāmi paziņas – turki, taču nevienu viņa nevar saukt par labu draugu. Viņai Ankarā ir ļoti labi draugi no Ķīnas, Uzbekistānas un citām valstīm. Viņas pieredze ir apliecinājusi to, ka turki draugu ziņā iziet uz kvantitāti, nevis kvalitāti. Un šajās attiecībās valda arī diezgan liels aprēķins.

Jāatzīst, ka arī man sāk šķist, ka turki domā... ( grūti noformulēt) naudas kategorijās. Naudai turku dzīvē, manuprāt, ir daudz lielāka nozīme, kā latviešu. Turku attieksme pret naudu ir pilnīgi citādāka. Jums vajadzētu redzēt, cik prasmīgi un veikli turki māk pārskaitīt žūksni papīra naudas. Turku uzvedībā ļoti daudz, kas liecina par viņu saknēm – tirgotājiem. Ja vidējais latvietis cītīgi rušinās savas viensētas dobītēs un pesteļo par kaimiņa govīm, tad vidējais turks tirgojas un skaita naudu. Turkiem patīk dārgas lietas, zīmoli un viņi cītīgi rūpējas par iekrājumiem. Nauda šeit tiešām ir vērtība, uz kuras balstās ģimenes laime – labklājība.

Atgriežoties pie sarunas ar Minu. Viņa, protams, uztur labas attiecības ar saviem paziņām un vēl labākas ar darba kolēģiem, taču līdz galam neuzticas turkiem. Un arī man viņa ieteica neuzticēties vietējiem. Viņa izrādīja ļoti lielu ieinteresētību iepazīties ar mani tuvāk un uzaicināja mani pie sevis uz Ankaru. Iespējams, ka novembra beigās varētu viņu apciemot. Grūti jau saprast nupat satikta cilvēka nodomus, taču par spīti visām aizdomām, kuras Minai ir pret turkiem, viņa Turcijā dzīvo jau 4 gadus, labi pelna un neplāno šo valstu pamest. Bet, lai vai kā, interesanti iepazīties ar ķīnieti Gaziantepā!

Pēcāk parunājos ar vienu no bezceļniekiem par turku dzīves uztveri. Mans sarunas biedrs apgalvoja, ka turki ļoti paļaujas uz likteni. Tāpēc viņi dažādās sadzīviskās situācijās ir tik emocionāli un ekspresīvi, taču savā dziļākajā būtībā saglabā mieru. Vienīgais, kas viņus spēj dziļi satraukt, ir nāve, jo tā ir vienīgā neatrisināmā problēma. Viss pārējais taču atrisinās pats no sevis!

Pēc mūsu piknika pie ezera ap plkst. 22.00 devāmies tālāk. Tā kā braucu kopā ar kluba prezidentu kolonnas pirmajā auto, man tika dots uzdevums – navigēt. Vadoties pēc mana ņuha ( jo GPS te neviens neizmanto), iekūlāmies ar klintsbluķiem un smiltīm klājā kraujā. Nācās griezties atpakaļ. Beigās iekarojām virsotni, kas slejas 2 km virs jūras līmeņa. Man aizkrita ausis un es pirmo reizi Gaziantepā nosalu.

Tad kaut kādā piepilsētas ūķī, kur pie sienas pieklēbēts uzraksts „smēķēt aizliegts” un Ataturka portrets, dzērām turku tēju. Visi tur, protams, pīpēja. Izsmēķus meta uz grīdas. Vietējie sita kārtis ( tā ka galdi brīkšķēja!). Bet nu vietiņu citādi nevarēja raksturot, kā vien ŪĶIS!

Kopumā man būtu gribējies vairāk off road un mazāk on road. Taču šis esot bijis tikai tāds sezonas atklāšanas izbrauciens. Ziemā, kad zemi, cerams, klās ja ne sniegs, tad vismaz dubļi, man tiek solīts nopietns izaicinājums. Taču kompānija bija lieliska un ainavas – burvīgas!

Gaziantepas centrā atgriezāmies ap pusnakti. Tad kopā ar puišiem no organizācijas paķērām vīniņu un uzbraucām kādā vietējā kalnā padzerties. Turcijā, tāpat kā Latvijā, sabiedriskās vietās nav atļauts atrasties ar atvērtu alkohola iepakojumu. Tāpēc jaunieši pa naktīm iekaro neapdzīvotās pilsētas virsotnes. Kad tika iztukšotas abas pudeles, kādam ienāca prātā pameklēt vietējos driftotājus. Mēs viņus atradām ap vieniem naktī pie zoodārza. Diemžēl paraugdemonstrējumi jau bija beigušies. Esot jāseko līdzi viņu jaunumiem facebook.

Vakardiena bija lieliska! Šodiena – ne tik ļoti! Kā zināms, latviešiem svētdienās patīk mierīgi atpūsties mājās. Man svētdienas tiešām ir svētas dienas, jo ļauj izbaudīt atpūtu no darba dienām un arī no... piektdienas un sestdienas atpūtas. To, ka man sestdienās un svētdienās ir jāiet uz baseinu, es iepriekš zināju un mani tas pilnībā apmierināja. Diemžēl mani cienītie kolēģi man bija aizmirsuši pateikt to, ka šodienas nodarbība ir pārcelta uz vēlāku laiku, tāpēc es baseinā ierados pusotru stundu agrāk, kā bija nepieciešams. Grr...

Salvadors Dali & Jack Daniel’s

20.09.13

20.48

Gaizantepa.

Šodien Sanko parka mākslas galerijā tika atklāta Salvadora Dali oriģināldarbu izstāde Zodyak. Par spīti tam, ka izstādes nosaukums aicina apmeklētājus apskatīt šī ģeniālā katalonieša zodiaka zīmju atveidojumus litogrāfijās, no 12 zīmēm izstādē apskatāmas vien četras – Aries, Taurus, Libra un Capricorn ( mans favorīts). Pārējās litogrāfijas ir no sērijas Dreams of Pantagruel + vēl citi darbi.

Lai nu kā tur arī būtu – ir ļoti patīkami, ka bezmaksas vispārējai apskatei ir pieejami tik slavena mākslinieka oriģināldarbi. Tā kā es paspēju tieši uz izstādes atklāšanu, tad lieliski iederējos žurnālistu pūlī. Par spīti tam, ka daži apsargi man lūdza nefotografēt darbus, es kā rūdīts paparaci turpināju knipsēt. Un beigās dabūju arī glāzi vīna un uzkodas – viesmīļi acīm redzot padomāja, ka pārstāvu ārzemju medijus, jo ar kādu britu dāmu sāku aktīvi spriest par Dali daiļradi.

Es šo izstādi apmeklēšu vēlreiz, lai mierīgākā gaisotnē spētu novērtēt Dali litogrāfijas – pūlī tas nebija iespējams.

Mans favorīts

Visiem darbiem klāt pievienoti apliecinājumi par to oriģinalitāti

Tā kā šorīt no rīta pamodos bez balss, secināju, ka zāles, kuras lietoju jau nedēļu, nepalīdz. Dienas laikā balsi atguvu ( nosacīti). Kad sazvanījos skaipā ar savu mammu, viņa padomāja, ka mani ir piemeklējis balss lūzums. Tad nu nolēmu ķerties pie nedaudz radikālākiem līdzekļiem un iegādāties citādākas zāles – Jagermeister. Devos uz Metro veikala ( to ar dzeloņdrātīm apkārt) alkohola nodaļu un gandrīz ar sirdi aizgāju. 350 ml Jāgerīša maksā 12 lati. Tieši tikpat maksāja arī Jack Daniel’s. Tā kā otrajam variantam ir vairāk grādu, tad nolēmu ņemt to. Tagad baudu piektdienas vakara cienīgu maltīti.

Vakariņas

Es gribu izveseļoties!

19.09.13

9.47

Gaziantepa.

Ir ceturtdienas rīts. Nesen kā pabrokastoju. Jūtos draņķīgi, jo slimība atkal ņēmusi virsroku, kā rezultātā es šņaucu zaļu un knapi varu parunāt. Sēžu ar kompīti viesistabā, šķiroju dienišķos uzaicinājumus draudzēties facebook.com no turkiem un pēkšņi atceros pagājušās nakts sapni!

Rīgā ir noticis Alice Cooper ( jā, jā, tas pats vecais kraķis) koncerts, kura laikā viņš mani ir kaut kādā mistiskā veidā ievērojis un uzaicinājis uz backstage. Tur nu mēs sākam pļāpāt un attopamies pie secinājuma, ka esam neglābjami iemīlējušies viens otrā. Viņš ļoti vēlas iepazīties ar maniem vecākiem un nākamajā dienā mēs braucam kopā uz maniem laukiem. Viņš ir nolēmis manis dēļ atcelt turpmāko tūri, lai mēs kopā varētu doties tādā kā medusmēnesī...

FACEPALM

Laikam iesnas sāk ietekmēt arī manu smadzeņu darbību. Lai gan mani tuvākie draugi ir dzirdējuši vēl interesantākus manu sapņu atstāstus.

No zemapziņas pie statistikas. Tā kā šodien sēžu mājās, sāku šiverēt pa blogger, pētot savu publikāciju popularitāti. Tas, ka manus gara darbus lasa Latvijā, ir loģiski. Arī mani kolēģi Turcijā ar google translate palīdzību tos lasa. Un, protams, ļaudis Īrijā ( čau, Robīt!). Interesanti palika tad, kad ievēroju, ka Ziemeļmeitas novērojumus Turcijā lasa arī ASV. Normāls cilvēks padomātu: „Ārzemju latvieši taču arī lieto internetu.” Bet man ir cita teorija. Tā kā es šad tad ieminos par Sīriju, gan jau esmu iekļauta kaut kādā pie varas esošo burgerēdāju interneta satura monitoringā. Selam aleykum, Obama, ramtai - rīdi- ra – la – lā! :)

Ļaudis, kuri slimības dēļ nīkst bezdarbībā, parasti domā, ko darīs, kad izveseļosies. Tad nu neliels ieskats manos plānos. Rītvakar iešu uz Sanko parku ( iepirkšanās centrs ar rentgenu pie ieejas), kur notiks Salvadoram Dalī veltīts pasākums. Parīt apmeklēšu baseinu, iekarošu Gaziantepas bezceļus un piedalīšos piknikā. No 1. līdz 5. oktobrim būšu citā pilsētā – Konya - , kur notiks jau vairākkārt pieminētais ilgtermiņa brīvprātīgo seminārs. Savukārt oktobra beigās kopā ar kolēģiem no organizācijas man būs jābrauc uz vienu no Vidusjūras piekrastē esošajām pilsētām. Vēl, iespējams, ka pa darba dienām pasniegšu angļu valodu sīkajiem. Un, protams, krievu valodu Farukam :D Kā arī pati turpināšu cītīgi apgūt turku valodu!

Un nobeigumā – saulrietīgs skats no manas istabas loga.