Ar stopiem uz Urfu

12.11.2013

13.09

Gaziantepa.

Svētdien vēlā pēcpusdienā satikos ar Gregu (Gergō) – brīvprātīgo no Ungārijas, kurš strādā citā organizācijā. Es ar viņu iepazinos seminārā Konjā. Pastaigājāmies pa pilsētu un papļāpājām. Viņš un Džūlija (Julie – arī brīvprātīga, no Francijas) strādā par angļu un franču valodas skolotājiem, kā arī veido mozaīkas. Mūsu tikšanās noslēgumā nolēmām nākamajā dienā doties ceļojumā uz Sanliurfu – pilsētu, kas atrodas 130 km uz austrumiem no Gaziantepas. Ar stopiem.

Stopēšana Turcijā nav populārā, tā pat tiek uzskatīta par bīstamu. Taču, ja vairāki ārzemnieki stopē kopā, piedzīvojums var izvērsties gana interesants un patīkams.

Tad nu pirmdien 8.15 es, Gregs un Džūlija satikāmies pilsētas centrā un pacēlām īkšķus pretī nezināmajai nākotnei. Pēc dažām minūtēm iekāpām kāda jauna turka mašīnā, kurš mūs aizveda līdz pilsētas robežai. Jāpiemin, ka no mūsu trijotnes sarunāties ar turkiem viņu dzimtajā valodā mācēja vien Gregs, tāpēc mēs ar Džūliju visu laiku pārsvarā tikai smaidījām. Smile and wave, smile and wave...

Pie pilsētas robežas pēc nepilnu desmit minūšu gaidīšanas mūs savāca kāds pusmūža vīrietis, kurš brauca darba darīšanās uz Urfu ( saīsinājums no Sanliurfas. Arī Gaziantepu vietējie sauc vienkārši par Antepu). Tad nu viņš mūs nedaudz vairāk kā stundas laikā, pa ceļam pacienājot ar tēju, bet rokenrollojot pa šoseju ar ātrumu 140 km/h, nogādāja galamērķī.

Līdz Urfas centram aizkūlāmies ar dolmušu – tādu kā satiksmes autobusiņu ( vidējais aritmētiskais starp normālu pasažieru autobusu un mikriņu). Gregam vairāki paziņas iepriekš bija teikuši, ka Urfu apmeklē daudz vairāk tūristu, nekā Antepu, tāpēc vietējie tik ļoti neblenž uz ārzemniekiem. Realitāte izrādījās citādāka. Urfā dzīvo daudz vairāk kurdu un visādu arābu, nekā Antepā. Tūristus manījām, bet maz. Tāpēc visa uzmanība tika veltīta mums. Gregs par to ļoti cepās. Es, dzīvojot Antepā, esmu kaut kā iemācījusies sadzīvot ar to, ka visi blenž uz mani.

Urfas centrā atradām tūrisma informācijas centru, kurā tikām pie pilsētas kartes un konsultācijas par to, kuras ievērojamas vietas vienas dienas laikā varam apskatīt.

Protams, ka mošejas pilsētā ir visās malās. Lūk, kungi mazgā kājas un rokas, pirms ieiet mošejā. Kāpēc? Citēšu Korānu ( Imanta Kalniņa tulkojums, kuru intereses pēc esmu sākusi lasīt). 4:43 Jūs, ticīgie! Neejiet uz lūgšanām, ja esat apskurbuši, kamēr nesaprotat, ko runājat, vai būdami netīri, ja vien neatrodaties ceļā, kamēr neesat nomazgājušies. Un, ja jūs esat slimi vai atrodaties ceļā, vai kāds no jums ir bijis atviegloties vai pieskāries sievietei, un

tuvumā nevarat atrast ūdeni, atrodiet tīras smiltis un noberziet ar tām sev sejas un rokas.

Iekūlāmies vietējā bazārā. Ejot caur to, attapāmies, ka kāpjam kalnā, tāpēc par spīti ļoti šaurajām ieliņām un apšaubāma paskata iedzīvotājiem, turpinājām savu ceļu augšup, līdz nonācām kalna galā. Kapsēta un pilsdrupas.

Oriģināls risinājums strūklakai

Ārā no bazāra, iekšā ... kaut kur

Lūk, restes. Ja nu pieceļas, lai neaizmūk.

Skaista vieta kapsētai - ar skatu uz visu pilsētu

Urfa

Kalna nogāze, pilsdrupas, tējnīcu jumtiņi

Kapsētā ap dažām kapu kopiņām izvietotas metāla restes. Protams, ka mana teorija izcēlās – restes tur iebetonētas, bīstoties zombiju apokalipses, kad visi mirušie celsies un gribēs brukt virsū dzīvajiem.

Otrpus kalnam tā pakājē iekārtots ļoti skaists parks, caur kuru tek upīte. Ja Eiropas pilsētu centrālajos laukumos tūristi baro baložus, tad Urfā tās iedzīvotāji un viesi baro zivis. Zivju barību turpat parkā var iegādāties par vienu liru.

Rudens piemeklējis arī Turciju

Džulija un Gregs

Upītes krastā arī ir apglabāti daži vēsturiski ievērojami cilvēki ( kuru vārdi man neko neizsaka). Kāda sen miruša kunga kapu, pie kura musulmaņi skaita lūgšanas, sargā trīs rudi kaķi. 

Pēc pastaigas kalnā augšā, lejā un zivju vērošanas mūsu trijotne uzņēma enerģiju, dzerot nezināmas izcelsmes sēklu kafiju, kas ļoti atgādināja pistāciju kafiju. Bet neesmu pārliecināta, vai tā bija tā pati. Lai vai kā, kārtējo reizi jāsaka – dievu dzēriens!

Kafejnīca izvietota virs tuneļa

Gardais, karstais dzēriens mūs padarīja gana omulīgus, lai mēs beigtu skopoties un dotos iepirkties turpat netālu esošajā suvenīru tirdziņā. Vienā no mazajām bodītēm Gregs un Džūlija iegādājās dārza gliemežu ziepes ( 100% dabīgas)... Šīs bodītes īpašnieks mūs pacienāja ar tēju, patērzēja ar mums un beigās ietērpa mūs diezgan čigāniska paskata drānās, lai mēs varētu nofotografēties. Man šīs bildes nav, taču, tiklīdz tās saņemšu, publicēšu.

Ap pusčetriem dienā attapāmies, ka saule jau pamazām sāk doties uz rieta pusi, tāpēc mums ir laiks tīt makšķeres. Tā kā sākām just pirmās noguruma pazīmes, visi kļuvām nedaudz kašķīgi un Urfas centrā gandrīz sastrīdējāmies par to, kā izkļūt no pilsētas. Risinājums – brauciens ar dolmušu, kurā Džūlijas pēcpusi apgrābstīja kāds vietējais, tāpēc mēs izkāpām pirmajā vietā, kura mums šķita gana piemērota stopēšanai. Diemžēl maldījāmies. Apmēram pēc pusstundas tumsa bija klāt ( ne jau tā ar Freimani priekšgalā! Citādāk zombiju apokalipse tiešām būtu sākusies...) un neviens mūs savā mašīnā neuzņēma. Vairāki vietējie garām gājēji mums centās izskaidrot, kur atrodas autoosta, taču mēs ietiepīgi turējāmies pie savas apņemšanās stopēt.

Long story short – kāds jaunietis mūs ar savu mašīnu nogādāja līdz stopēšanai piemērotākai vietai. Tad divi sīrieši mūs uzņēma savā mikriņā un aizveda līdz autobānim, kur savukārt mēs noķērām vienu kravas mašīnas šoferi, kurš laimīgā kārtā brauca uz Antepu. Diemžēl kravas mašīna pa šoseju vilkās ar ātrumu 80 km/h un šoferis mūs pa ceļam pacienāja ar tēju, tāpēc Antepas robežu šķērsojām pēc trīs stundām – astoņos vakarā. Mājās savā gultiņā pārgurusi iekritu ap pusdesmitiem.

Jāpiebilst, ka, viesojoties Urfā, man piezvanīja Fatma. Viņa gandrīz ar sirdi aizgāja, kad pateicu, ka mēs tur nokļuvām stopējot mašīnas uz ceļa. Taču Memts gan mani uzslavēja un ieteica neklausīties Fatmas norādījumos par to, lai nekad vairs tā nedaru. Stopēt kopā ar citiem brīvprātīgajiem, kuri zina turku valodu un stopē gandrīz katru nedēļu, ir laba lieta. Nogurdinoša, daudz nervu patērējoša, bet aizraujoša lieta.

Lapele, kuru izmantojām, medījot mašīnas uz Gaziantepu

Ir forši, kad gultiņā mani kāds gaida