FYI

28.11.2013
8.31
Gaziantepa.

Šorīt līst kā pa Jāņiem un ducina pērkons. Es kravāju somu - 14.00 lidmašīna uz Izmiru. Ciemošos pie Sintijas - brīvprātīgās no Spānijas. Ir cerība Izmirā atrast kādu roka bāru. Būšu atpakaļ pirmdien. Jaunākās fotogrāfijas un pastāstiņus publicēšu pirmdien vakarā vai otrdien no rīta.
The winter is coming, sooo... man ir jauna cepure  (un nekārtīga istaba).

Udēņs nav!

25.11.2013

12.51

Gaziantepa.

Šorīt mani piemeklēja viena no visnejēdzīgākajām situācijām. Iegāju dušā, saziepējos un pazuda ūdens. Kad biju vienā katlā salējusi un uzsildījusi visu dzīvoklī atrodamo ūdeni, ūdens rorēs, protams, atgriezās. Mērfijs nesnauž.

Vakardienu pavadīju vairāk, kā 20 vīriešu un padsmit 4x4 Jeep kompānijā. Off road. Šoreiz mūsu mērķis bija atrast dubļus. Gaziantepā apvidus auto lielākais izaicinājums ir akmeņi. Mūsu maršruts lielākoties veda pa izžuvušas upes gultni. Ko tur daudz rakstīt – lai bildes runā ( un komentāri zem tām)!

Brokastis brīvdabā

Mani divi Romeo

Es tiku piesēdināta pie šī traktora stūres. Sajūgs ļoti jūtīgs. Spiegdama nobraucu pārsimts metrus.

Mans miesassargs Faruks

Šobrīd aktīvi norit olīvju nolasīšanas process

Šie ir ļoti interesanti augļi. Izskatās pēc pāraugušām cidonijām. Garšo pēc ābolu un cidoniju krustojuma.

AKA

Zemnieks

Sof Dagi - Dienvidu kalns, kura vārdā nodēvēta mūsu organizācija

Noparkojāmies. Tāpēc, ka varam.

Atradām nedaudz ūdens

Turki bez patvāra dabā nedodas. Tēja - vienmēr un visur.

Gatavojamies vakariņām.

Kurbulējam mangaļus, lai var uzcept līdzi paņemtos 11 kg gaļas.

 Kopumā - diena izdevusies! Kompānija ļoti jautra un draudzīga. Vakarā mani sacienāja ar ļoti garšīgu burbonu, kebabiem un baklavu. Kā jau ierasts, saņēmu nedalītu uzmanību. Zane un jautrie off road vīri :D

Ir forši būt spējīgai sestdienā piecelties 5 no rīta. Bez galvassāpēm.

23.11.13

17.36

Gaziantepa.

Šorīt es piecēlos pulksten 5.15. Pēc divdesmit minūtēm man pakaļ ieradās kungs ar auto un aizveda mani uz mežu. Līdz pulksten 6 mežā saradās vēl vairāki kungi ( kopā 13) un mēs varējām sākt... 9 kilometru garu power walk (spēka gaitu) pret kalnu un lejā.

Gaziantepas pievārtē ir daudz labiekārtotu mežaparku ar ugunskura vietām, mangāļu ( turku valodā grils ir mangal) mūrīšiem, lapenēm, pastaigu celiņiem, bērnu spēļu laukumiem un brīvdabas trenažieriem. Daudzi turku vīrieši vairākas reizes nedēļā dodas uz kādu no šiem mežaparkiem agri no rīta, lai līdz ar saullēktu uzturētu sevi labā formā.

Saullēkts pār Gaziantepu un skats no kalna virsotnes bija brīnišķīgs. Kompānija – ļoti laba. Maršruts – gana izaicinošs aktīvai smēķētājai. Taču par spīti saknēm, akmeņiem, milzu čiekuriem un ozolzīlēm ( Turcijā ozolzīles ir kastaņu lielumā) es visu laiku turējos mūsu kompānijas priekšgalā un pēdējo kilometru pat noskrēju. Šobrīd gan es sāku just savās kājās katru muskulīti smeldzam...

Jāpiemin, ka kalnā, kurā mēs šorīt kāpām, ir seni kapi. Klintīs izcirstas alas, tajās akmens zārki ar akmens vākiem. Pie alas ieejas sānos speciāla iedobe, kur iegrūsts apaļš akmens bluķis – durvis. Atceros ainas no Bībeles bērniem - gluži kā Jēzus kaps. Diezgan iespaidīgi.

Mājās atgriezos ap 8. Un aizgāju gulēt. Nodarbības baseinā šodien un rīt atceltas sacensību dēļ.

Pēcpusdienā ar Fatmu un viņas ģimeni apmeklējām Gaziantepas zoodārzu. Godīgi sakot, biju gaidījusi ko vairāk. Tā jau jauki – visādi zvēriņi, bet mūsējais – Rīgas – man patīk labāk. 

Vienīgie kamieļi, ko līdz šim Turcijā esmu redzējusi. Zoodārzā. Turku valodā kamierlis ir deve.

Turku valodā bruņurupucis ir kaplumbağa.

Melnais skaistulis. Turku valodā gulbis ir kuğu. Melns - siyah.

Zivs - balık, balts - beyaz.

Anakonda bļodiņā. Čūska - yılan.

Aizbāzis aiz vaiga burkānu un grauž atspēries. Pērtiķis - maymun.

Balts ķerngurs.

Lauvu mammai trīs sīči piedzimuši. Lauva - aslan.

Visforšāk vienmēr ir pie mammas.

A little catwalk. Tīģeris - kaplan.

Fatma, viņas mamma un māsa.

Vakar arī satikos ar Fatmu – devāmies ekspedīcijā pa veikaliem, lai sapirktu šādus tādus sīkumiņus. Pusdienojām pie Fatmas vecvecākiem – turki pelmeņus gatavo paši, nevis nopērk sasaldētus. Tie (pelmeņi, nevis turki) tiek izvārīti un tad likti galdā kopā ar jogurtu un asiem sarkanajiem pipariem. Ļoti garšīgi!

Vakar joka pēc ieminējos Fatmai, ka es varētu palikt dzīvot Turcijā. Viņa to uztvēra nopietni, ļoti sapriecājās un izspēra kolosālāko tekstu: „ Tas tik būtu jauki! Tu varētu apprecēt manu brālēnu un tad mēs būtu īsta ģimene!” Bet uzreiz pēc tam viņa aprāvās, jo, pirmkārt, sajuta uz savas ādas manu ledusauksto skatienu, otrkārt, viņa šajā laikā mani ir iepazinusi gana labi, lai zinātu, ka turku vīrieši mani neinteresē un precības – vēl jo mazāk.

Turpinot par vīriešiem. Rīt no rīta es došos off road braucienā kopā ar Gazoff mužikiem. No mašīnas ārā nekāpšu, jo man ir aizdomas, ka rīt manas kājas būs nelietojamas.

P.S. Es jau otro dienu kā brīnos, kāpēc atkal nets nav mājās. Izrādās, ka apakšējie kaimiņi ( Figenas brāļa famīlija), no kuru wifi barojos, nav samaksājuši elektrības rēķinu un dzīvo pie svecītēm. Līdz ar to jau otro vakaru tusiņš pie mums ar bariņu brēcošu bērneļu un piepīpētu virtuvi. Es tupu savā istabā kā evakuēts ezis, nelienu ārā, lasu Korānu un spēlēju spider solitaire.

jeperesetē

21.11.2013

15.20

Gaziantepa.

Sociālā netaisnība! Nē, drīzāk kulturālā ignorance! Ka tavu māti, es nezinu, kā man šo situāciju (apstākļus) raksturot! Nākamgad Latvijā viesosies Depeche Mode, NIN un droši vien vēl šādi tādi manus smadzeņu neironus satricinoši citzemju izpildītāji. Diemžēl es šeit saskatu problēmu. Es nākamgad Latvijā nebūšu. Un mani tas kaitina ( sadusmo, izraisa, p*š nervus), jo uz Turciju neviens no augstākminētajiem un citiem manu apbrīnu ieguvušajiem mūziķiem doties netaisās. Tad nu ir sajūta, ka es dzīvoju vietā ar ļoti kičīgu nosaukumu – in the middle of f***ing nowhere!

Memetam nekurienes vidus nomalē pieder zemes pleķītis ar divām ābeļu rindām un mēs šodien aizbraucām novākt ražu. 

Memets laimīgs par saviem ābolīšiem. Es, savukārt, nesaprotu, kā šajā mālainajā, akmeņainajā zemē koki spēj ražot...

Un šitā izskatās pārgatavojušies granātāboli kokos. Popkorns.

Turki vismaz kā normāli cilvēki plūc ābolus no zariem, nevis rāpo pa zemi, uzlasīdami kritušos. Nav, kā Latvijā, kur plūkt sārtvaidzi no koka ir grēks, jo visa zeme taču noklāta ar āboliem. Lieki piebilst, ka latvieša pieticības gēns ir ar mieru dalīt savu no zemes pacelto ābolīti ar tajā jau mājojošajām būtnēm. Zanīt, nē, no koka nē – reku zemē mētājas viens smukiņš! Pag, nu tas taču gandrīz kā perfekts – šitos zvēriņus mēs izgriezīsim un apēdīsim to, kas labs! Ibio, nu kas tā par knapināšanos! Ābeles mums Latvijā ir visās malās. Un kritušo ābolu problēma lielākajai daļai latviešu ik rudeni rada īstas galvassāpes ( un muguras un ceļu locītavu sāpes arī), jo protams, ka visi tie puspuvušie, ierūgušie, lapseņu apsēstie āboli taču ir jāsalasa un ar spaiņiem jāaiznes uz kompostkaudzi. Nedo’ Dies’, kaimiņš šito ieraudzīs! Nu, paklau, vai šajā situācijā nebūtu prātīgāk tās ābeles vienkārši likvidēt? Gribas vasarā kādu paēni, kurā patverties no trīsreiz mēnesī uzspīdējušās saules? JYSK piedāvā nojumītes. Par saprātīgu cenu. Baltas, zaļas, strīpainas. Kāpēc es nerekomendēju sastādīt ābeļu vietā kādus citus kokus, kuri ik gadu neražo biomēslojumu? Nezinu!

Jaunumi ir tādi, ka Turcijā beidzot ir parādījušies griķi. Faruks ir uzņēmies misiju tos atrast arī Gaziantepā. Priekš manis. Visi stāv ap manu kompi un brīnās – kas tas ir – karabugday!

Jāpiebilst vēl arī, ka 1. februārī Gaziantepā un manā dzīvē ieradīsies kāda spāniete. Nebūšu vairs vienīgais bērns ģimenē ( vienīgais ārzemju brīvprātīgais savā organizācijā). Pozitīvi ir tas, ka es būšu atbildīga par potenciālās censones atlases procesu. Tā kā, ja izrādīsies, ka viņa ir dura, pati vien būšu vainīga.