Bija ziema

Šodien man ir brīva diena. Pašpasludināta brīvdiena. Taču jau no paša rīta sajutu vainas apziņu pret saviem uzticīgajiem lasītājiem, kuri nu jau nedēļu cieš no manas klusēšanas. Tad nu pienākuma vadīta mēģināšu atgremot kādus pseidonotikumus.

Nesanāk.

Atvainojiet, bet nekādu pārsteidzošu jaunumu man nav! Es nu jau divas nedēļas nogales turku bērniem (turkulēniem) palīdzu apgūt ne tikai nenoslīkšanas prasmi, bet arī angļu valodu. Un man, kā izrādās, tas ļoti patīk. Teacher Zane. Atklājās arī, ka man tomēr patīk bērni – zinātkāri un dzīvespriecīgi. Tad nu es cītīgi gatavojos katrai nodarbībai un, ziniet, tas paņem ļoti daudz laika un enerģijas. Būt skolotājai nav viegli. Pilnībā atbalstu ikviena Latvijas skolotājas ( un skolotāja) prasību pēc lielākas algas!

Pagājušajā nedēļā, kamēr Latvijā bija atkusnis, es Gaziantepai biju piebūrusi sniegu. Pie mums sniga divas reizes. Katru no tām 24 stundas bez apstājas. Bija jauki no rīta pamosties un vērot ziemu aiz loga. Gaziantepa, kurā sniegs ir divas vai trīs reizes gadā ( divas jau ir bijis), nebija gatava šai dabas katastrofai. Snigšanas laikā lidosta tika slēgta. Automobiļu vadītāji bija pārāk koncentrējušies lēnai un prātīgai braukšanai, tāpēc ikdienišķā taurēšana uz ielu krustojumiem izpalika. Ziemas riepas... Valdība šogad laikam pirmo reizi kā obligātu prasību ir noteikusi ziemas riepu lietošanu, taču šī prasība, spriežot pēc manis redzētā, netiek pildīta. Protams, kravas transports un pasažieru autobusi ziemas riepas lieto, taču privātie braucēji labāk iet ar kājām vai brauc ar sabiedrisko. Snigšanas laikā šur tur pilsētā ik pa brīdim arī pazuda elektrība. Jāsaka gan, ka te nebija nekāda sniega vētra. Un sniega sega tā arī dziļāka par 10 – 15 cm nesakrājās, bet lokālā mērogā šīs tik vērtēts kā katastrofāls notikums. 

Ja nauda seko skolēnam, tad ziema seko Ziemeļmeitai. Īslaicīgi. Jo tagad viss pamazām kūst nost.

Četri ziemas rīti aiz mana loga. 11. - 14. decembris.

 Un pirmais sniegs Antepā.

Un visbeidzot – no 6. līdz 9. janvārim būšu Antālijā. Seminārs Eiropas brīvprātīgajiem, līdzīgs kā Konjā. Taču Antālija ir... Antālija! Eiropa. Nē, drīzāk jau Krievija! Bet man vienalga. Pa dienu sēdēšu seminārā, vakaros... ļaujiet vaļu savai iztēlei!

Kad nu beidzot esmu atkal kaut ko uzrakstījusi ( pašai prieks), varu turpināt baudīt savu pašpasludināto brīvo pirmdienu. Mazgājot veļu un tīrot istabu.

Cheers!