Vīri baltos svārkos un ar puķupodiem galvās jeb you spin me around

21.25

05.12.2013

Gaziantepa.

Vakar biju uz dervišu koncertu/ uzvedumu/ priekšnesumu/ lūgsnu/ rituālu. Grūti definēt, ja nezini, kas tad tie īsti ir par kungiem, kuru ticības izpausme ir griešanās ap savu asi. Pirmo reizi ar šīs reliģiskās kustības ( ja to tā drīkst dēvēt) idejām iepazinos Konjā, kas, kā izrādās ir dervišu centrs. Diemžēl tā kā ekskursiju Konjā vadīja gids, kurš lielākoties runāja par mīlestību (drīzāk gan katrā teikumā piesauca mīlestību), mana spēja uztver jaunu informāciju izbeidzās tūres pirmajās piecās minūtēs. Taču informācijas kripatiņas, kas aizķērās manās ar jaunumiem piepumpētajās smadzenēs, bija sekojošas:

·         derviši ap savu asi griežas, tādējādi simbolizējot kosmiskos spēkus, planētu rotēšanu ap savu asi un Sauli, būtībā to, ka visu laiku mēs visi esam kustībā;

·         dervišu rituālu aizsācējs bija Mevlana Rūmī, kurš dzīvoja mūsu ēras trīspadsmitajā gadsimtā.

Ā, lūk, uz ātru roku iegūglējot „derviši” atradu rakstu par viņiem dzimtajā tūdaliņu valodā. Nu, jā, autors ļoti pareizi raksta – dervišu virpuļošana ( nevis griešanās ap savu asi, kā es neandartāliski norādīju) ir meditatīva prakse, kura tiek izpildīta mūzikas pavadībā. Dažreiz derviši virpuļošanas rezultātā nonāk arī transā. Mūzikas klausīšanos un virpuļošanu sauc par samā.

Taču atgriežoties pie manas pieredzes ar šiem kungiem. Uzvedums sākās ar dzīvo mūziku, kuru izpildīja seši dziedātāji un deviņi, ē, instrumentālisti ( es vairs nemāku latviešu valodu). Man šī mūzika patika. Nevarētu teikt, ka klausītos to mājās vai darbā, taču tā radīja, sagatavoja publiku meditatīvai noskaņai. Apbrīnojams ir turku dziedāšanas veids. Viņiem ļoti patīk locīt un mežģīt savas balssaites pustoņos un hromatiskos dziedājumos.

Pēc apmēram 20 minūšu muzikāla baudījuma uzvedumā iesaistījās arī virpuļojošie kungi. Skatītājiem bija jābūt ārkārtīgi pacietīgiem, jo kamēr uz skatuves uznāca un trīsdesmit ( nepārspīlēju, vismaz) reizes viens otram un mūziķiem paklanījās astoņi derviši un divi viņu skolotāji, pagāja pusstunda. Lēnā solītī, melnos paltrakos tērpušies, ar puķupodiem līdzīgiem objektiem uz galvas, rokas paslēptas zem paltrakiem ( es nenoniecinu, es vienkārši nemāku vairs izteikties). Tik daudz cieņas izrādīšanas sen nebiju redzējusi. Dervišu dejotāji sveicināšanas laikā izveidoja apli, kas kustējās pretēji pulksteņrādītāju virzienam. Tad dejotāji uz grīdas nometa melnos pārvalkus, zem kuriem atklājās sniegbaltas jakas, svārki un bikses. Griešanās sākumā dejotājiem rokas bija sakrustotas pār krūtīm, taču viens pēc otra dejotāji tās izpleta kā puķes savas ziedlapas, labo plaukstu vēršot pret debesīm, kreiso pret zemi. Galva nedaudz iešķība pavērsta uz kreiso pusi. Virpuļošana pretēji pulksteņrādītāju virzienam. Un tā desmit minūtes bez pārtraukuma. Apstāšanās. Paklanīšanās. Virpuļošana. Apstāšanās. Paklanīšanās. Virpuļošana. Apstāšanās. Paklanīšanās. Virpuļošana... Hipnotizējoši. Nomierinoši. Meditatīvi. Tiešām ļoti baudāms priekšnesums, kas noslēdzas ar kopīgu lūgšanu.

Lūk, neliels piemērs no kāda cita uzveduma:

 

Jāsaka gan, ka man kā (lai arī brīžiem šķietami vulgārai) viduvējai kultūras baudītājai un cienītājai, pārējā publika šķita pilnīgi nekulturāla. Turki uz šo pasākumu nāca kopā ar savām ģimenēm ( tātad arī bērniem). Daudzi uzveduma laikā sarunājās, bērni skraidīja pa visu zāli starp krēslu rindām vai arī spēlēja viedtālruņos spēlītes. Daudzi apmeklētāji uzveduma vidū devās prom no zāles. Protams, neizslēgto mobilo telefonu zvanu sērga ļoti bieži pārtrauca manu vakarvakara baudījumu. Atmosfēra vairāk atgādināja sabiedrisko transportu, nevis uzvedumu greznā kultūras namā.

Lai vai kā, man šis rituāls patika. Dervišu lēnā gaita, pazemībā noliektās galvas, melnais, askētiskais apģērbs. Un tad pēkšņā uzplaukšana un atdošanās kam augstākam, savienošanās ar kosmosu. Neikdienišķās cilvēku darbībās ir kaut kas no dievišķā...

Un nobeigumā neliels komentārs tiem, kuri pārpratuši mani vai tikuši maldināti, domājot, ka es šeit Turcijā esmu ieradusies atvaļinājumā. Nē, tā gluži nav! Tā kā mans darbs ir brīvprātīgs, protams, ka neviens no manis neprasa 40 stundas nedēļā brutāli strādāt. Taču tas, ka es reti kad pieminu savus uzdevumus mana projekta ietvaros nozīmē tikai to, ka man tādi uzdevumi ir un es tos regulāri izpildu. Tā ir mana ikdiena. Un, atvainojiet, man negribas rakstīt par savu ikdienu, kurā negūstu jaunus iespaidus. Šis blogs nav vieta manai iknedēļas darba statusa atskaitei. Šī bloga mērķis ir jums parādīt sabiedrību, kultūru, vēsturi, tradīcijas, vidi, kurā es pašlaik dzīvoju un strādāju. Cilvēkus, kurus satieku. Un tas viss tiek rādīts ar manām acīm un stāstīts ar manu balsi. Uz savas organizācijas biroju es dodos katru dienu, rakstu dažādus projektus, sagatavoju dokumentus, dalos ar idejām, palīdzu, kur vajag un kā māku. Peldu, mācu peldēt. Gatavojos angļu valodas nodarbībām, kuras turpmāk pasniegšu. Meklēju papildspēkus mūsu komandai ārzemēs. Mācos turku valodu. Tāda ir mana ikdiena.