Izvēdinājos Izmirā

03.12.13

13.29

Gaziantepa

Vakar vakarā atvēru čemodānu. Biju pārliecināta, ka drēbes smirdēs pēc cigaretēm, taču izrādījās, ka tās viegli dvako pēc krāsas. Izmirā tiku izmitināta dzīvoklītī, kurā pirms dažām dienām bija nokrāsotas durvis – sarkanā un zilā krāsā. Pēc čemodāna daļējas iztukšošanas atgūlos gultā un centos salikt kopā puzli ar nosaukumu „Ko es darīju Izmirā?”.

Visupirms nedaudz faktu par augstākminēto pilsētu. Izmira ir trešā lielākā Turcijas pilsēta ar apmēram 3, 5 miljoniem iedzīvotāju. Tā atrodas pie Egejas jūras Izmiras līča. Un, kā rakstīts, Vikipēdijā – tā ir viena no uzskatos visliberālākajām pilsētām Turcijā. Un šis tiešām ir pārbaudīts fakts. Ja līdz šim es pazinu konservatīvo Turciju Antepas personā, tad tagad esmu iepazinusi arī trako brīvdomātāju pilsētu Izmiru. Vakar Memets man prasīja, ko es domāju par Izmiru. Ja Antepa ir kā stabila, garlaicīga otrā pusīte, kura lieliski gatavo un rūpējas par tevi, tad Izmira bija kā neaizmirstams, trakulīgs vienas nakts sakars ar apšaubāmas izcelsmes brokastīm.

Bet par visu pēc kārtas.

Ceturtdiena.

Izmiras lidostā 40 minūtes man bija jāgaida busiņš uz centru, tāpēc vienā no lidostas kafejnīcām pasūtīju siermaizi un kafiju. Viesmīlis, protams, bija ieinteresēts par manu izcelsmi un es viņam pastāstīju, no kurienes esmu, kā arī to, ka Antepā mācu bērniem peldēt. Par to gan viņš bija ļoti pārsteigs – Antepā cilvēki apmeklē peldbaseinu?! Antepā vispār ir peldbaseins? Pat vairāki?! Viņš bija pārliecināts, ka Antepa ir nemoderns, konservatīvs ciemats nekurienes vidū. Lūk, stereotipi valda pat pašu turku starpā.

Izmiras centrā mani sagaidīja Sulejmans – puisis, pie kura es un Sintija ( EVS brīvprātīgā no Spānijas) nakšņojām šajā nedēļas nogalē. Sulejmana dzīvoklī tad arī bija tās svaigi krāsotās durvis, kuras vainojamas manu drēbju dvakošanā pēc krāsas. Ātri nometām manas mantas dzīvoklī, uzēdām un devāmies uz Izmiras ballīšu centru Alsandžaku. Pa ceļam Sulejmans man pastāstīja, ka Izmiras virtuve nav ne uz pusi tik laba kā Antepā. Tēja, kuru dzer vietējie, nav tik stipra ( es to sauktu par ūdeni ar tējas piegaršu), un ēdieni nav tik garšvielām bagāti ( nasing spešal). Taču visi vietējie ēd uz ielām nopērkamās gliemenes ar citroniem. Pē...

Sulejmans man pasūdzējās arī par situāciju ar Turcijas premjerministru. Izrādās, ka viņš pēdējā gada laikā ir ne tikai izturējies ļoti autoritatīvi, neņemot vērā tautas viedokli, taču arī nācis klajā ar dažādām idejām. Piemēram, aizliegt pretējo dzimumu jauniešiem ( neprecētiem) dzīvot kopā vai pat dzīvot vienā ēkā. Viņš ir par atsevišķām kojām jaunietēm un jauniešiem. Viņš vēlas aizliegt arī abortus. Tuvojas vēlēšanas un, lai palielinātu savu atbalstītāju skaitu, esošā valdība aktīvi asimilē Sīrijas bēgļus. Respektīvi, no demokrātiskas un liberālas valsts, Turcijas premjers vēlas izveidot kaut ko līdzīgu tikumības un paklausības iemiesojumam. Ehh...

Pēc šī īsā ievada Izmiras un Turcijas aktualitātēs, satikām Sintiju. Alsandžaka piedāvā izklaides vietas visām gaumēm. Mēs man par lielu prieku nobāzējāmies roka bārā. Un tur es pēkšņi sapratu, cik ļoti man šajos trīs mēnešos ir pietrūcis mana nu jau par šķietamu aizvēsturi kļuvušā dzīvesveida – metāls un alus. Ceturtdienas vakars bija daudzsološs intro turpmākajai nedēļas nogalei.

Piektdiena.

Kopā ar Sintiju devos dienasgaismā apskatīt Izmiru. Sintija pastāstīja, ka viņas projekts un dzīvesveids Izmirā ir ļoti intensīvs un brīžiem viņa šaubās par to, cik ilgi vēl tur izturēs. Viņas projekta koordinators viņu nostrādina kā vergu. Viņas dzīvesvieta un organizācijas ofiss atrodas ļoti tālu viens no otra, tāpēc katru rītu viņa pavada vismaz stundu ceļā. Jāsaka, ka arī apstākļi viņas dzīvesvietā nav no tiem spožākajiem. Taču privātā dzīve viņai ir vēl trakāka – kā jau spānietei ( stereotips). Viņa pazīst ļoti daudzus turku puišus, un daudziem no viņiem Sintija ļoti patīk. Ik dienas viņa vairākkārt saņem īsziņas un zvanus ar jautājumiem, kā viņai klājas, ko viņa dara un kur viņa ir. Mēs nospriedām, ka turkiem draudzības un jebkādas citādākas attiecības izpaužas ar pārmērīgu uzmanības pievēršanu un pat kontrolēšanu. Tas pats Sulejmans viņā ir saķēries un ik pa pāris stundām sūta viņai manā ( un arī Sintijas) izpratnē bezjēdzīgus tekstus. Kā jau teicu – Sintijas dzīve Izmirā ir tik intensīva, ka viņa ar nepacietību gaida, kad Ziemassvētkos varēs doties uz savām mājām. Atpūsties. Arī es dabūju uz savas ādas izjust to, cik pārspīlēti cilvēki interesējas vienas par otru Izmirā.

Taču ne par to pašlaik ir stāsts. Piektdienā mēs izkāpelējām un ar liftu izbraukājām vienu no Izmiras kalnainajiem rajoniem, kur vēsturiski mitinās nabadzīgākie pilsētas iedzīvotāji. 20. gadsimta sākumā kāds turīgs ebrejs parūpējās par to, lai šajā rajonā tiktu uzbūvēts tornis ar liftu, tādējādi atvieglojot šī rajona iedzīvotāju ikdienas gaitas.  

Te viens mūziķis - Izmiras patriots - atstājis savu pēdējo gribu

Asansor tornis ar liftiem

Pusdienas ar skatu

Izmiras simbols, kuru drukā uz visiem tē krekliem, krūzītēm un bļembakiem

Izmirā ir ļoti daudz klaiņojošu suņu un kaķu. Ļoti daudz. Un suņi ir ļoti dīvaini. Viņi guļ. Kur pagadās. Uz ietvēm, uz brauktuvēm. Un viņiem viss ir vienalga – cilvēku bari, signalizējošu automobiļu šoferi, sastrēgumi un rindas.

Piektdienas vakarā apmeklējām rokkoncertu klubiņā Tato Bar. Divas grupas atspēlēja visiem labi zināmos Led Zeppelin, Metallica, Deep Purple, Black Sabbath, Kiss u.c. gabalus. Publika lieliska, alus labi gāja iekšā un daudz jaunu paziņu. 

Vēlāk ieklīdām bārā, kur pie sienas vesela kolekcija ar visdažādākajām alus šķirnēm no visas pasaules. Atradu arī dažus mūsējo eksemplārus. 

Vakaru (drīzāk gan rītu) noslēdzām citā klubā, kur skanēja indie rock, ska un tamlīdzīgi brīnumi.

Sestdiena.

Pamodos ap trijiem dienā ar sāpošu galvu un sprandu. Taču manu ne pārāk labo pašsajūtu izvēdināja brauciens ar kuģīti. Izmirā kā viens no sabiedriskā transporta veidiem tiek izmantota kuģīšu satiksme krustu šķērsu pāri Izmiras līcim. Nopīkstini savu e-talonu un izbaudi skatu!

Vakars atkal noslēdzās bārā ar divriteni virs ieejas durvīm, kaķi virs letes un pamatīgas dancošanas pie Gogol Bordello dziesmām.

Kamēr bārā ārdās saksafoni, trompetes, bungas, ģitāras un pūlis iereibušu jauniešu, kaķis guļ

Žēl, ka šīs brīnišķīgās ēkas ir daļēji pamestas

Svētdiena.

Efesa. Sena grieķu ( vēlāk romiešu) pilsēta ( vairāk gan tas, kas palicis no tās pāri) nepilnus 100 kilometrus no Izmiras. Ieejas maksa samērā augsta, taču šī bija mana pirmā satikšanās ar senās Grieķijas/ Romas kultūru dzīvajā. Starp citu šajā pilsētā atradies viens no septiņiem pasaules brīnumiem - Artemīdas templis. Tagad gan vienīgās ēkas, no kurām kaut kas kaut cik saprotams palicis pāri ir amfiteātris un bibliotēka.

Bibliotēka

 

Where is my mind?

Pilsētas drupās dzīvo ļoti daudz kaķu. Mēs ar Sintiju nospriedām, ka kaķos ir reinkarnējušās senās pilsētas ieleņu dvēseles ( pasaules senākās profesijas pārstāves Efesā esot bijušas kuplā skaitā).

Izmirā atgriezāmies ap septiņiem vakarā un devāmies uz pilsētas studentu rajonu. Atkal – neskaitāmi bāri un jauni paziņas. Vakaru noslēdzām pie diviem turkiem, spēlējām klarneti, klavieres un ģitāru...

Novēroju, ka arī Izmirā sociāli aktīvāki ir turku puiši. Protams, arī meitenes dodas tusēt, taču vai nu valodas barjeras dēļ, kautrības vai greizsirdības dēļ ar mums – ārzemniecēm – turku meitenes nesarunājās. Arī Izmirā dzīvojošie jaunieši ļoti vēlas apceļot pasauli. No jauniegūtajām paziņām daudzi ir talantīgi mūziķi, kuriem, man šķiet, Izmirā un Turcijā ir par šauru.

Laba daudz nevajag, tāpēc es biju ļoti laimīga, kad vakar varēju iekrist pati savā gultiņā Antepā. Šī ceļojuma mērķis nebija iepazīt pilsētas vēsturi vai apmeklēt muzejus. Man vajadzēja izvēdināties. Es noteikti atgriezīšos Izmirā!

Tie, kuri nav reģistrējušies visādos sociālajos tīklos, reku, var apskatīt manu melnbalto Izmiru: http://www.draugiem.lv/ziemelmeita/gallery/?aid=50756249