Mocītis ar linoleju

21.09

22.12.2013

Gaziantepa

Svētdienas vakars. Bez interneta. Bez jaunām filmām. Nogurums.

Bet man ir vajadzība. Rakstīt.

Turpināšu ar garākiem teikumiem. Šī bija raiba nedēļa. Jāsāk gan laikam ar to, ka man vairs nav mentora/ draudzenes Fatmas. Viņai norāva jumtu un tagad viņa (un, protams, visa viņas ģimene) uzskata mani par meli. Notikumi, kas katalizēja Fatmas neprāta eksploziju, ir pārāk triviāli, lai būtu pieminēšanas vērti. Tipiska turku meitene – tā Memets par viņu regulāri izteicās. Un pēc viņas pēkšņās antipātijas lēkmes pret mani, Memets apsveica mani ar īsā kursa „tipiska turku meitene” absolvēšanas. Es neuzskatu, ka vispārināšana jebkad ir novedusi pie jebkā laba, taču šobrīd es esmu zaudējusi uzticību un paļaušanos uz visām turku meitenēm. Te tev nu bija mierīgais Adventes laiks!

Manai māmiņai bija ģeniāla doma par to, kāpēc musulmaņiem vajag vairākas sievas. Kad vienai saiet smadzenēs uz īso, vajag kādu, kura tajā brīdī ir runājama.

Jebkurā gadījumā – šīs nedēļas dižķibele ar Fatmu mani emocionāli ļoti satrieca. Šādos brīžos ir ļooooooti grūti būt vienai svešā vidē un kultūrā.

Vēl joprojām ir svētdienas vakars. Un es vēlos šo nedēļu noslēgt ar kaut ko pozitīvu. Tāpēc pastāstīšu par citiem – ikdienišķiem, taču patīkamiem notikumiem. Vēl joprojām neesmu atmetusi ar roku soļošanai pretī saullēktam vairākas reizes nedēļā. Par spīti tam, ka mežā/ kalnos ir samērā daudz sniega un ledus, es turpinu dedzināt apēstos kebabus, baklavas un citus turku gardumus. Sestdien apjautājos vienam no gados vecākajiem soļotājiem, cik sen viņš ar šo izklaidi nodarbojas. 20 gadus. Iespaidīgi! Savukārt kāds cits soļotājs man pastāstīja, ka viņam pieder paklāju ražotne, un uzaicināja mani ekskursijā. Nākamnedēļ gaidiet bildes no tepiķīšu fabrikas!

Ziemā peldbaseinā tiešām ir ievērojami mazāk bērnu, nekā vasarā. Kamēr profesionālie treneri noņemas ar puišiem, es un vēl viena trenere strādājam ar trīs meitenītēm. Ar divām jaunākajām esmu ļoti sadraudzējusies. Viņas vēl pārāk labi nepeld, taču es ar viņām cītīgi strādāju, lai uzlabotu viņu prasmes. Šodien viena no viņām pēc nodarbības apķērās man ap vidukli un negribēja laist vaļā. Pat par spīti tam, ka viņas mamma viņai piedraudēja, ka atstās viņu baseina ģērbtuvē, ja viņa nelaida mani vaļā. Jauki, sirsnīgi bērneļi, ko citu, lai saka!

Turpinu mācīt arī angļu valodu. Jau trīs nedēļas nogales. Rīt kopā ar Faruku, Džengizu un viņa tēti pārkrāsosim mācību telpu, kā arī uzfrišināsim pārējās telpas. Vietiņa ir laba un man tur patīk. Tikai pārāk nolaista un pamesta. Man gribētos to padarīt apdzīvotāku un mājīgāku. Šodien ar saviem skolēniem apceļoju pasauli, iepazīstinot viņus ar valstu galvaspilsētām un tādiem apskates vērtiem objektiem kā Big Bens, Eifeļa tornis, Kolizejs, Sarkanais Laukums un, protams, Latvijas Nacionālā opera.

Šodien Gaziantepā gaisa temperatūra, šķiet, sasniedza kādus 18 grādus saulē. Viss sniegs ir gandrīz nokusis. Re, cik jocīgi! Kad biju Latvijā, man riebās visas tās Ziemassvētku padarīšanas, muzīciņas un spīguļojošas bļembas visās malās. Tagad man tā visa ļoti, ļoti pietrūkst. Šeit pat nav neviena baznīca! (Pēc šī teikuma droši vien mani metāliski noskaņotie lasītāji padomāja, ka man pat nav, ko sadedzināt.) Atzīšos, ka šis man ir nomācošs periods. Taču es gaidu janvāri. Antālija un pieczvaigžņu viesnīca!

Ou, jē! Parādījās internets! Fiksi jānopublicējas.

P.S. Nupat atcerējos, par ko ļoti sasmējos. Pa vakariem, kad iestājas tumsa, gaiss atdziest līdz nullei. Taču turki spītīgi turpina braukāties apkārt ar mocīšiem un rollerīšiem. Tikai tie ir īpaši sagatavoti ziemai. Priekšā stūres ragiem un, ē, grūti noraksturot – karoč, braucamrīka priekšpusē tā īpašnieks ir piestiprinājis linoleju vai stingrāku vaskadrānu, kas pasargā rokas un kājas no aukstā vēja. Tad nu man ir prieks skatīties, kā mazie tarkšķi braukelē apkārt, izdekorēti ar puķainu vaskadrānu vai mākslīgā parketa fragmentiem.