Noel*

Priecīgus Ziemassvētkus!

Šogad man nav ne eglītes, ne sniega, ne lampačkām izdekorēta pilsēta. Bet man tik un tā ir labi. Vakar uzinstalēju rosolu ar pētersīļu eglīti un siera kūku ar zemenēm. Vakarā pie manis ciemos atnāca Faruks ar ģimeni, Memets un Džengizs un mēs visi paēdām manis gatavoto paiku. Šamējie nogaršoja arī griķus. Nu, skaidrs ir tas, ka ne rosols, ne griķi noteikti nekļūs par turku iecienītiem ēdieniem, taču siera kūkai gan ir milzu potenciāls. Ā, un vēl es viņus patīkami pārsteidzu ar kaut ko ļoti vienkāršu – karstu ābolu sulu ar kanēli. Viņi nebija iedomājušies, ka sulas var arī uzsildīt... Tāds, lūk, bija mans Ziemassvētku vakars! 

Latvietis, kuram ar rosolu aizsists kunģis, ir laimīgs latvietis!

Īpašs pārsteigums mani sagaidīja pirmdien birojā, kur pie manis no Siguldas bija atceļojusi Ziemassvētku apsveikuma kartiņa. Paldies, Līviņ!

Šodien un rīt es plānoju pārtikt no pāri palikušā rosola un griķiem. Kā arī saldējuma, kuru vakar neēdu, jo vēderā tam vairs nebija vietas.

Starp citu – Antepā ir aukstāks kā Latvijā. Ha, ziema patiešām seko man!

Vakar vakarā pirms aizmigšanas pakavējos atmiņās par aizvadīto gadu svētkiem... Piemēram, pirms trīs gadiem es šajā dienā salauzu degunu, zaudēju atmiņu uz kādām 12 stundām un dabūju smadzeņu satricinājumu, kā dēļ Jauno gadu sagaidīju, skatoties Zvaigžņu karus. Savukārt, pagājušajā ziemā ( ne gluži Ziemassvētkos) braucu ar plastmasas izstrādājuma no Dzegužkalna un attapos bezmaz ar kājām gaisā iekārusies kārklos. Citus gadus atkal ir sēdēts pie stūres žigulim, kuram piesietas ragavas, un vizināti ļaudis pa sniegotajiem Pumpuru mežiem. Kā tik tas adrenalīns nav ķerts! Forši!

Šogad mani kaut kā ļoti pavilcis Čaikovska Riekstkodis. Jau vairākas dienas klausos mūziku un vakar noskatījos arī visu baleta izrādi.

*Noel turku valodā nozīmē Ziemassvētki.

Mocītis ar linoleju

21.09

22.12.2013

Gaziantepa

Svētdienas vakars. Bez interneta. Bez jaunām filmām. Nogurums.

Bet man ir vajadzība. Rakstīt.

Turpināšu ar garākiem teikumiem. Šī bija raiba nedēļa. Jāsāk gan laikam ar to, ka man vairs nav mentora/ draudzenes Fatmas. Viņai norāva jumtu un tagad viņa (un, protams, visa viņas ģimene) uzskata mani par meli. Notikumi, kas katalizēja Fatmas neprāta eksploziju, ir pārāk triviāli, lai būtu pieminēšanas vērti. Tipiska turku meitene – tā Memets par viņu regulāri izteicās. Un pēc viņas pēkšņās antipātijas lēkmes pret mani, Memets apsveica mani ar īsā kursa „tipiska turku meitene” absolvēšanas. Es neuzskatu, ka vispārināšana jebkad ir novedusi pie jebkā laba, taču šobrīd es esmu zaudējusi uzticību un paļaušanos uz visām turku meitenēm. Te tev nu bija mierīgais Adventes laiks!

Manai māmiņai bija ģeniāla doma par to, kāpēc musulmaņiem vajag vairākas sievas. Kad vienai saiet smadzenēs uz īso, vajag kādu, kura tajā brīdī ir runājama.

Jebkurā gadījumā – šīs nedēļas dižķibele ar Fatmu mani emocionāli ļoti satrieca. Šādos brīžos ir ļooooooti grūti būt vienai svešā vidē un kultūrā.

Vēl joprojām ir svētdienas vakars. Un es vēlos šo nedēļu noslēgt ar kaut ko pozitīvu. Tāpēc pastāstīšu par citiem – ikdienišķiem, taču patīkamiem notikumiem. Vēl joprojām neesmu atmetusi ar roku soļošanai pretī saullēktam vairākas reizes nedēļā. Par spīti tam, ka mežā/ kalnos ir samērā daudz sniega un ledus, es turpinu dedzināt apēstos kebabus, baklavas un citus turku gardumus. Sestdien apjautājos vienam no gados vecākajiem soļotājiem, cik sen viņš ar šo izklaidi nodarbojas. 20 gadus. Iespaidīgi! Savukārt kāds cits soļotājs man pastāstīja, ka viņam pieder paklāju ražotne, un uzaicināja mani ekskursijā. Nākamnedēļ gaidiet bildes no tepiķīšu fabrikas!

Ziemā peldbaseinā tiešām ir ievērojami mazāk bērnu, nekā vasarā. Kamēr profesionālie treneri noņemas ar puišiem, es un vēl viena trenere strādājam ar trīs meitenītēm. Ar divām jaunākajām esmu ļoti sadraudzējusies. Viņas vēl pārāk labi nepeld, taču es ar viņām cītīgi strādāju, lai uzlabotu viņu prasmes. Šodien viena no viņām pēc nodarbības apķērās man ap vidukli un negribēja laist vaļā. Pat par spīti tam, ka viņas mamma viņai piedraudēja, ka atstās viņu baseina ģērbtuvē, ja viņa nelaida mani vaļā. Jauki, sirsnīgi bērneļi, ko citu, lai saka!

Turpinu mācīt arī angļu valodu. Jau trīs nedēļas nogales. Rīt kopā ar Faruku, Džengizu un viņa tēti pārkrāsosim mācību telpu, kā arī uzfrišināsim pārējās telpas. Vietiņa ir laba un man tur patīk. Tikai pārāk nolaista un pamesta. Man gribētos to padarīt apdzīvotāku un mājīgāku. Šodien ar saviem skolēniem apceļoju pasauli, iepazīstinot viņus ar valstu galvaspilsētām un tādiem apskates vērtiem objektiem kā Big Bens, Eifeļa tornis, Kolizejs, Sarkanais Laukums un, protams, Latvijas Nacionālā opera.

Šodien Gaziantepā gaisa temperatūra, šķiet, sasniedza kādus 18 grādus saulē. Viss sniegs ir gandrīz nokusis. Re, cik jocīgi! Kad biju Latvijā, man riebās visas tās Ziemassvētku padarīšanas, muzīciņas un spīguļojošas bļembas visās malās. Tagad man tā visa ļoti, ļoti pietrūkst. Šeit pat nav neviena baznīca! (Pēc šī teikuma droši vien mani metāliski noskaņotie lasītāji padomāja, ka man pat nav, ko sadedzināt.) Atzīšos, ka šis man ir nomācošs periods. Taču es gaidu janvāri. Antālija un pieczvaigžņu viesnīca!

Ou, jē! Parādījās internets! Fiksi jānopublicējas.

P.S. Nupat atcerējos, par ko ļoti sasmējos. Pa vakariem, kad iestājas tumsa, gaiss atdziest līdz nullei. Taču turki spītīgi turpina braukāties apkārt ar mocīšiem un rollerīšiem. Tikai tie ir īpaši sagatavoti ziemai. Priekšā stūres ragiem un, ē, grūti noraksturot – karoč, braucamrīka priekšpusē tā īpašnieks ir piestiprinājis linoleju vai stingrāku vaskadrānu, kas pasargā rokas un kājas no aukstā vēja. Tad nu man ir prieks skatīties, kā mazie tarkšķi braukelē apkārt, izdekorēti ar puķainu vaskadrānu vai mākslīgā parketa fragmentiem.

 

Bija ziema

Šodien man ir brīva diena. Pašpasludināta brīvdiena. Taču jau no paša rīta sajutu vainas apziņu pret saviem uzticīgajiem lasītājiem, kuri nu jau nedēļu cieš no manas klusēšanas. Tad nu pienākuma vadīta mēģināšu atgremot kādus pseidonotikumus.

Nesanāk.

Atvainojiet, bet nekādu pārsteidzošu jaunumu man nav! Es nu jau divas nedēļas nogales turku bērniem (turkulēniem) palīdzu apgūt ne tikai nenoslīkšanas prasmi, bet arī angļu valodu. Un man, kā izrādās, tas ļoti patīk. Teacher Zane. Atklājās arī, ka man tomēr patīk bērni – zinātkāri un dzīvespriecīgi. Tad nu es cītīgi gatavojos katrai nodarbībai un, ziniet, tas paņem ļoti daudz laika un enerģijas. Būt skolotājai nav viegli. Pilnībā atbalstu ikviena Latvijas skolotājas ( un skolotāja) prasību pēc lielākas algas!

Pagājušajā nedēļā, kamēr Latvijā bija atkusnis, es Gaziantepai biju piebūrusi sniegu. Pie mums sniga divas reizes. Katru no tām 24 stundas bez apstājas. Bija jauki no rīta pamosties un vērot ziemu aiz loga. Gaziantepa, kurā sniegs ir divas vai trīs reizes gadā ( divas jau ir bijis), nebija gatava šai dabas katastrofai. Snigšanas laikā lidosta tika slēgta. Automobiļu vadītāji bija pārāk koncentrējušies lēnai un prātīgai braukšanai, tāpēc ikdienišķā taurēšana uz ielu krustojumiem izpalika. Ziemas riepas... Valdība šogad laikam pirmo reizi kā obligātu prasību ir noteikusi ziemas riepu lietošanu, taču šī prasība, spriežot pēc manis redzētā, netiek pildīta. Protams, kravas transports un pasažieru autobusi ziemas riepas lieto, taču privātie braucēji labāk iet ar kājām vai brauc ar sabiedrisko. Snigšanas laikā šur tur pilsētā ik pa brīdim arī pazuda elektrība. Jāsaka gan, ka te nebija nekāda sniega vētra. Un sniega sega tā arī dziļāka par 10 – 15 cm nesakrājās, bet lokālā mērogā šīs tik vērtēts kā katastrofāls notikums. 

Ja nauda seko skolēnam, tad ziema seko Ziemeļmeitai. Īslaicīgi. Jo tagad viss pamazām kūst nost.

Četri ziemas rīti aiz mana loga. 11. - 14. decembris.

 Un pirmais sniegs Antepā.

Un visbeidzot – no 6. līdz 9. janvārim būšu Antālijā. Seminārs Eiropas brīvprātīgajiem, līdzīgs kā Konjā. Taču Antālija ir... Antālija! Eiropa. Nē, drīzāk jau Krievija! Bet man vienalga. Pa dienu sēdēšu seminārā, vakaros... ļaujiet vaļu savai iztēlei!

Kad nu beidzot esmu atkal kaut ko uzrakstījusi ( pašai prieks), varu turpināt baudīt savu pašpasludināto brīvo pirmdienu. Mazgājot veļu un tīrot istabu.

Cheers!

Soļot, marš!

13.20
10.12.2013
Gaziantepa

Kā jau iepriekš minēju, es vairākas reizes nedēļā dodos dabā soļot agri no rīta. Šorīt paķērās līdzi mazais aparātiņš un es uzņēmu dažas fotogrāfijas. Šorīt, ja atmiņa mani neviļ, redzēju skaistāko saullēktu savā mūžā. Bija -5 grādi, bezvējš un debesis ap sešiem rītā, saulei austot, krāsojās violetas, tad rozā, tad organžas, tad dzeltenas un tad saule iemirdzējās visā savā zelta spožumā. Būtu bezjēdzīgi mēģināt ar mazo aparātiņu uzņemt šos skatus, pie kam aktīvi soļojot.
Bet, lūk, daži foto, lai arī jūs gūtu ieskatu manā trīs reizes nedēļā piekoptajā rituālā.

Esmu nosoļojusi apmēram 500 metrus. Ir seši no rīta.

Skats no gandrīz augstākā punkta mūsu maršrutā. Šajā vietā ierodamies pēc tamēram 25 minūšu soļošanas un 3 minūtes atvelkam elpu.

Mani kolēģi soļotāji mani ir iesaukiši par rabbit, jo esmu ātrākā no visiem. Laikam Fadejeva gēns :D

Šādu skatu dēļ vien ir vērts piesliet savu slinko pēcpusi tik agri augšā! Man trūkst daba, naturālisms šeit - Antepā, tāpēc soļošanas rīti sagādā ne tikai fizisku, bet arī estētisku baudījumu.

Tā kā atpakaļceļā biju izrāvusies labu gabalu priekšā pārējiem, bija laiks izmest nelielu līkumiņu un nofotogrāfēt kapu alas. Attēla kreisajā pusē redzama arī daļa no apaļā akmens bluķa, ko izmantoja par durvīm.

Šādas alas te ir vismaz desmit, taču nekad nesanāk tās visas apskatīt - sports pirmajā vietā. Iekšā nelīdu - bail pat iedomāties, ko es varētu tur 7 no rīta pamodināt.

Augstākas priedes par šīm es šajā galā redzējusi neesmu. Dabā tik augstas kā pie mums Latvijā neaug. Kaut gan man tika arī stāstīts, ka šis apvidus, kurā mēs soļojam, ir māksīlgi izveidots. Kokus tur cilvēki sastādījuši pirms apmēram simts gadiem.

Palikuši apmēram 300 metri līdz finišam. Redziet tālumā kalnā tos sakaru torņus? Mūsu maršruts ved vēl labu gabalu aiz tiem - otrpus kalnam.

Lūk, te labāk var redzēt tos torņus.

Un nobeigumā - prieks un laime - arī Gaziantepā ir atrasti griķi. Šodien sev pusdienās vārīšu :)