Uzmācīgā kultūra

21.02.2014

22.48

Labvakar!

Trīs vai četras dienas Gaziantepā gaisa temperatūra dienā sasniedz 25 grādus. Diemžēl plusā. Saule ir tik spēcīga, ka man no tās ne tikai galva, bet arī vēders sāk sāpēt. Gribot negribot, jāapsver iespēja piesegt galvu...

Arī šodien bija ļoti karsta diena. Aizvedu Sesi uz mozaīku muzeju. Atpakaļceļā šo to pafilmēju un nolēmu paspēlēties ar safilmēto materiālu. Te nu ir rezultāts. Vājprātīgi karsta diena februāra diena Antepā.

Kopš dzīvojos kopā ar Sesi, esmu nedaudz atslābusi. Labi vien ir – gandrīz pusgadu esmu visu savu uzmanību koncentrējusi uz vairāk vai mazāk mērķtiecīgu darbību organizācijā. Taču tagad, pateicoties manai spāņu kolēģei, esmu ieguvusi iespēju pārvērtēt savu organizāciju un vietējo kultūru. Mans viedoklis par šo vietu ir pasliktinājies. Par savu organizāciju nerunāšu. Taču vietējā sabiedrība... Ar katru dienu man viņi nepatīk aizvien vairāk. Gaziantepa piedāvā auglīgu augsni biznesa uzsākšanai un ražošanai. Lētais darbaspēks no Sīrijas ik dienas plūst iekšā straumēm. Te ir samērā veiksmīgi izveidota infrastruktūra. Pilsētvide ir piemērota ģimenēm ar bērniem. It kā viss ir labi. Gaziantepas iedzīvotāji – tā, lūk, ir tā substance, kura mani aizvien biežāk un biežāk izved no pacietības! Cilvēku rīcība šajā vietā brīžiem ir tik neloģiska, ka es nevaru vien beigt brīnīties, kā šī urbanizētā vide vēl nav pārvērtusies drupās.

Ziniet, visi saka, ka pirmais iespaids vienmēr ir vissliktākais. Vēlāk, kad iepazīsi, tad sapratīsi un iepatiksies. Ar mani tā nav. Jo vairāk es iepazīstu, jo vairāk man nepatīk. Un negribas man vispārināt, jo ne jau visi te mani kaitina.

Piemēram, viens kungs no agro rītu soļošanas/ skriešanas komandas, pēc profesijas grāmatvedis, šo svētdien organizē koku stādīšanas festivālu. Viņš ir izrādījis iniciatīvu, atradis sponsorus, iegādājies 2000 mazu kociņu un svētdien pulcēs vairāk, kā 100 cilvēku vietā, ko sauc par Duluk Baba. Tā ir tā pati vieta, kur mēs trīs reizes nedēļā dodamies soļot. Izrādās, ka tālā senatnē tā ir bijusi apdzīvota. Pat dažas no mozaīkām uz muzeju ir atvestas no Duluk Baba. Tā kā nav brīnums, ka tur ir arī kapi.

Mans komandas biedrs cer savākt gana daudz kontaktu no ieinteresētiem cilvēkiem, lai ik gadu varētu organizēt šādu pasākumu un padarītu Gaziantepas tuksnešainos apvidus zaļākus.

Stādiņi gaida, kad tiks iedēstīti zemē! Un es nezinu, kāpēc šī fotogrāfija ir vertikāla, nevis horizontāla.

Bet atgriežoties pie kaitinošajiem Gaziantepas iedzīvotājiem. Vakar vakarā mēs ar Sesi aizčāpojām līdz tuvākajam šopinga centram, izdzērām katra pa 0,3 l aliņam un pierijāmies maķītī. Ap 21 soļojām atpakaļ uz mājām. Pa ceļam pie mums piestāja bieza mašīna, kuras šoferis vēlējās zināt, kur ir universitāte. Es viņam parādīju virzienu, viņš vēl kaut ko parunāja, bet mēs nesapratām un viņš notinās. Kad bijām apm. 100 attālumā no mājām, viņš atkal uzradās. Izrādās, ka viņš bija mūs kaut kā izsekojis. Prasīja, ko mēs te darām, vai negribam sasildīties viņa mašīnā utt. Mēs viņu ignorējām un devāmies iekšā mājā. Viņš vēl gribēja zināt, kurā dzīvoklī dzīvojam. Kad uzkāpām pa trepēm, teicu Sesi, lai neslēdz iekšā gaismu – moš viņš novēro. Un man izrādījās taisnība. Viņš apm. 15 minūtes dežūrēja pie mūsu mājas, lai redzētu, kurā stāvā iedegsies gaisma. Tad nu mēs visu to laiku tupējām tumsā un lādējām turkus. Es nebrīnītos, ja viņš arī šovakar uzrastos pie mūsu mājas...

Man tas nešķiet normāli, ka deviņos vakarā es nevaru aiziet uz veikalu tikai tāpēc, ka ir tumšs un meitenes, kuras mierīgi pastaigājas, tiek uzskatītas par easy going!

Man arī nepatīk, ka gaišā dienas laikā cilvēki nāk mums klāt un uzdod stulbus jautājumus. Protams, turciski. Es tik atrunājos, ka mēs nesaprotam turku valodu, taču patiesībā es diezgan labi saprotu. Kur jūs ejat? Ko jūs darīsiet? Vai varu jums iet līdzi? Turklāt, pat tad, kad es pasaku, ka mēs tikai angliski runājam, viņi turpina runāt turciski un dažreiz pat seko...

Un tā sasodītā lielība un lēkšana augstāk par savu dibengalu. Viņiem šķiet, ka tas, ka viņiem ir kebabs un baklava, padara šo vietu par labāko pasaulē. Neatkarīgi no tā, vai tu esi turks, čečens, amerikānis vai Pīters Pens no Nekurzemes. Faruks saka: „Zane, kā tu vari ilgoties pēc Latvijas – tur ir tikai divi miljoni iedzīvotāju. Turcija taču ir tik liela! Kad beigsies tavs projekts, paliec te – mierīgi dzīvo vismaz mēnesi. Varbūt apprecēsies ar kādu un paliksi pavisam! Varēsi mācīt angļu valodu...”

Viņiem domāšana tāda – daudz vai liels = labi ( un es šajā gadījumā nerunāju par atsevišķām vīriešu ķermeņa daļām). Kvantitāte, nevis kvalitāte.

Gaziantepā ir labākais tas un labākais šis! Turcijā ir senākais tas un pirmais šitais! Un šito vispār nekur citur pasaulē dabūt nevar! Tā kā, cittautieti, novērtē! Mums pat te saule februārī spīd tā, ka uz asfalta var olas cept!

Ko, lai vēl pastāsta? Ā, bijām uz kino manā vārda dienā. Wolf of the Wall Street. Filma laba, bet ne par to būs runa. Kinozālē ieskaitot mūs ar Sesi vien 6 cilvēki. Filmas vidū – negaidīts starpbrīdis, kura laikā divi skatītāji notinās. Vislabāk man patika wc. Apsēdies uz poda, a, Tev aiz muguras ir ekrāns, kurā rāda reklāmas. Durvīs savukārt ir spogulis, lai visu vari redzēt. Nu nez, esmu pieradusi iekš wc izbaudīt vienatni un intimitāti. Nevis spoguļattēlā vērot reklāmu kārtējai turku pajoliņu komēdijai...

Sīkumi, bet kopā summēti – ļoooti kaitinoši.

 Ir divas labas ziņas. Par pirmo jūs jau lasījāt – svētdien stādīšu kokus. Otrā – 27. februārī es lidošu uz Stambulu, lai satiktu īstus, dzīvus latviešus!!! Lai uz vienu nedēļas nogali aizmirstu par to, kur atrodos un atcerētos savas īstās vērtības – Latviju, ģimeni un draugus ( un kaķi, un divriteni, un mierīgās svētdienas, un aukstās, tumšās ziemas, un puķu pilnās vasaras pļavas, un biezpiena plācenīšus, un, un, un...).

 Un nobeigumā - atzīšanās. Es beidzot esmu sapratusi, ko nozīmē ģimene. Ko nozīmē mīloši vecāki. Vecāki, kuri atbalsta. Un, ja es agrāk visiem centos ieskaidrot to, ka savā dzīvē neko nenožēloju, tad tagad zinu, ka nožēloju gan. Es nožēloju katru slikto domu, katru slikto vārdu, kuru esmu veltījusi saviem vecākiem. Es nožēloju katru savu rīcību, kura sarūgtināja viņus. Es nožēloju katru matu, kurš manis dēļ nosirmoja uz viņu galvām. Jo man patiešām IR vislabākie vecāki!