Devītais februāris. Vēls vakars. Gandrīz nakts. Gaziantepā.
Es vairs neesmu vienīgais bērns Sof Dagi ģimenē. Man tagad ir māsa vārdā Sesīlija. No Spānijas.
Ļoti patīkama būtne. Šķiet, raksturā, attieksmē un ieradumos esam līdzīga man.
Tā kā mēs labi sadzīvojam.
Tā, kas sagādā raizes, ir organizācija, kurā strādājam. Tā
jūk ārā. Es neredzu tai nākotni. Es pilnīgi jūtu, kā sāk veidoties divas
frontes – Čengizs un Memets vs. Faruks&ģimene. Un mēs ar Sesi... nu, mēs
esam pašas savā pusē. Mūsu pusē vismaz ir ballīte! Šīs dienas (vakarus)
pavadījām kopā ar brīvprātīgajiem no organizācijas GEGED. Beidzot sajutos kā senajās dienās Rīgā. Nekas īpašs jau
nebija, bet vismaz iesīkstējusī un pārlieku veselīgā ikdiena tika uz kādu brīdi
pakārta uz nagliņas.
Nākamnedēļ esam apņēmušās izveidot sev darbu (un nedarbu)
grafiku. Un ar nedarbiem mūsu organizācijā saprot visu, kas ir saistīts par un
ap dzimumu vienlīdzību/ līdztiesību/ nu, jūs paši sapratāt. Tā kā ik dienas
cieņa pret vienu no mūsu organizācijas kolēģiem sarūk ar vien mazāka un mazāka
viņa absolūti idiotiskās attieksmes pret sievietēm in general dēļ, mēs ar
Sesīliju nolēmām rakstīt projektu, aktualizējot mūžam jūtīgo jautājumu
par sievietes vietu (plīts vai birojs?). Šeit, Turcijā, jautājums par sievietes
vietu sabiedrībā un tās lomu attiecībā pret vīrieša lomu ir vecmodīgs un nerisinās
par labu sievietes morālajai brīvībai. Es, protams, apzinos, ka pat, ja
projektu izdosies īstenot, nekas tik un tā nemainīsies sabiedrībā kopumā. Bet
vismaz mēs ar Sesīliju būsim parādījušas vietējiem uz ko esam spējīgas! [ Tagad
droši vien kāds lasītājs pie sevis sarkastiski noburkšķ „jo es esmu tā vērta!”]
Patīkams atklājums šonedēļ bija kartingi. 9 minūtes – 3 eiro.
Tad nu es ar gruzīnu, pāris ungāriem, spānieti, ēģiptieti un vēl sazin kādas
izcelsmes cilvēkiem patērējām savu kabatas naudu. Jeb kā Ozols teiktu – noņēmām
skaidu! Bija labi :)
Es ļoti ilgojos pēc Latvijas! Pēc saviem vecākiem. Kaķa.
Protams, draugiem. Bet šī mēneša beigās pēc pusgadu ilgas ciešanās beidzot
satikšu divus latviešus.
Ak, jā, runājot par latviešiem. Latvietēm. Un, ko turki domā
par viņām (nevēlos turpmāko attiecināt uz sevi, lai arī esmu latviete). Es te
cītīgi cenšos graut turku uzskatus par lētajām latviešu blondīnēm, kuras nezina,
kur dēties, cik ļoti gribās... iepazīties ar turkiem. Bet nu, šķiet, visas
manas pūles būs vējā, jo es no GEGEDiešiem
padzirdēju, ka Mersinā ( pilsētā relatīvi netālu no Antepas ) kā EBD
brīvprātīgās ieradušās divas manas tautietes, kuras to vien tik dara, kā aplaimo
vietējos un starptautiskos brīvprātīgos. Pirms nedēļas viņas esot viesojušās arī
Antepā un uzvedušās tik paviegli, ka pat turki neesot gribējuši ar viņām pārgulēt.
Hmm... redz, nav dūmu bez uguns. Nav, ko brīnīties par sekstūrisma valsts
slavu, ja šādi eksemplāri blandās apkārt pa pasauli. Turklāt uz valstīm, kuru
vīrieši to vien gaida, kā, ja ne pārgulēt, tad vismaz patrīt mēles par bijušās Padomju
Savienības netiklajām daiļavām.
Jā, es sāku izklausīties pēc tikumības policijas pārstāves,
taču, dzirdot šādus pastāstiņus tiešām gribas ... vismaz pakratīt ar virtuālo
pirkstu savu vieglprātīgo tautiešu virzienā.
Bet no otras puses - esmu par dzimumu vienlīdzību. Un, ja
vīrieši var drāzties apkārt pa pasauli,
kāpēc, lai to nevarētu darīt arī dāmas.
Kamēr dažas dāmas izvēlas piekopt augstākminēto dzīvesveidu,
šīs dāma, kuras neregulārās publikācijas jūs lasāt, ir uzņēmusi apgriezienus valodu apguvē. Ar turku valodu sokas aizvien
labāk. Protams, es to neiemācīšos tekoši, taču es jūtu uzlabojumus. Drīzumā
Sesīlija sāks pasniegt spāņu valodas kursu pilnīgiem aueriem ( kāds esmu arī es), kurus es apmeklēšu. UN! Un, un, un!
Esmu uzgājusi fantastisku online
programmiņu, kurā var mācīties dažādas Eiropas valodas. Protams, ne visas, jo
tas projekts ir jauniņš. Taču, es
šonedēļ ar milzumlielu aizrautību
apgūstu vācu valodu. Rezultāti ir lieliski un acīm redzami. Visiem iesaku
pamēģināt – Duolingo.com!!! Šobrīd tiem, kuri pārzina angļu valodu, ir iespēja
apgūt vācu, spāņu, itāļu, franču un portugāļu. Taču tur ir visādas
kombinācijas.
Lai vai kā – man vairs negribas rakstīt. Man gribas mācīties
vācu valodu! Viss, bučas, mīlu visus, čau!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru