Šorīt abas divas ar
lielām mokām un sāpošām galvām pamodāmies deviņos no rīta un devāmies stādīt
kokus. Duluk Baba ir vieta (kalns un
tā apkārtne), kura ir bijusi apdzīvota vairākus tūkstošus gadu atpakaļ. Senie
romieši to ir dēvējuši par dieva Jupitera kalnu. Mūsdienās Duluk Baba un tā apkārtne ir klāta ar mežu. Lielāko cilvēku stādīto
mežu pasaulē. Un šodien šis mežs tapa par 2000 kokiem plašāks.
Stādīt tūjas Gaziantepas akmeņainajā zemē ( vai drīzāk zemjainajos
akmeņos) nav tas pats, kas bliezt
eglītes iekšā Latvijas mīkstajā, mitrajā un auglīgajā augsnē. Ar kaunu atzīšos,
ka kopīgiem spēkiem ar Sesi iestādījām vien 6 kociņus. Par spīti tam, ka traktators bija saracis bedrītes, katru
no tām nācās padziļināt ar kaltu un lāpstu. Tad censties tikt vaļā no akmeņiem.
Kad kociņš ielikts bedrītē, jāmeklē zeme, ar kuru to apbērt, jo akmeņi, akmeņi,
akmeņi... Beigu beigās rokas lupatās, mugura sāp, bet gandarījums liels. Kopā
ar spānieti stādīt kokus Turcijā (zem deguna bubinot latvju dainas).
Iedomājieties, tie te augs (cerams) gadu desmitiem un simtiem!
Duluk Baba atrodas Tabiat Park teritorijā. Uz Tabiat Park vietējie ik svētdienu dodas kebabot :)
Smaidošais sirmais kungs vārdā Turhan ir koku stādīšanas pasākuma galvenais organizators. Viņš ir arī mans šoferis agrajos rītos.
Daļa no mūsu soļošansa komandas kopā ar kādu ļoti svarīgu pilsētas domes pārstāvi.
Kokus stādīt pat kareivji bija ieradušies.
Bedrītes
Mūsu pirmais kociņš
Svaigā gaisa, dzestrā vēja un fizisko aktivitāšu dēļ ātri
vien tikām vaļā no galvassāpēm. Tāpēc tad, kad bijām iestādījušas sešus
kociņus, devāmies izpētīt akmens kapus alās. Mežs kluss, gaiss svaigs, sāk
ziedēt pienenes un koki, kuriem pat vēl nav lapu. Daba mostas. Un ir februāris.
Neticami
Mājās tikām nogādātas ap trijiem ( angļu valodu ar
mazajiem turkulēniem nācās atcelt).
Es iegāju dušiņā un aizmigu. Pamodos pirms pusstundas. Man ir saulē nodegusi
seja.
Par biti maskējusies blakts uzbrūk ziediņam
Pie šī kapa laikam pat tā īpašnieks ( vai arī sargs) akmenī kalts
Trīs vai četras dienas Gaziantepā gaisa temperatūra dienā
sasniedz 25 grādus. Diemžēl plusā. Saule ir tik spēcīga, ka man no tās ne tikai
galva, bet arī vēders sāk sāpēt. Gribot negribot, jāapsver iespēja piesegt
galvu...
Arī šodien bija ļoti karsta diena. Aizvedu Sesi uz mozaīku
muzeju. Atpakaļceļā šo to pafilmēju un nolēmu paspēlēties ar safilmēto
materiālu. Te nu ir rezultāts. Vājprātīgi karsta diena februāra diena Antepā.
Kopš dzīvojos kopā ar Sesi, esmu nedaudz atslābusi. Labi
vien ir – gandrīz pusgadu esmu visu savu uzmanību koncentrējusi uz vairāk vai
mazāk mērķtiecīgu darbību organizācijā. Taču tagad, pateicoties manai spāņu
kolēģei, esmu ieguvusi iespēju pārvērtēt savu organizāciju un vietējo kultūru.
Mans viedoklis par šo vietu ir pasliktinājies. Par savu organizāciju nerunāšu.
Taču vietējā sabiedrība... Ar katru dienu man viņi nepatīk aizvien vairāk.
Gaziantepa piedāvā auglīgu augsni biznesa uzsākšanai un ražošanai. Lētais
darbaspēks no Sīrijas ik dienas plūst iekšā straumēm. Te ir samērā veiksmīgi
izveidota infrastruktūra. Pilsētvide ir piemērota ģimenēm ar bērniem. It kā
viss ir labi. Gaziantepas iedzīvotāji – tā, lūk, ir tā substance, kura mani
aizvien biežāk un biežāk izved no pacietības! Cilvēku rīcība šajā vietā brīžiem
ir tik neloģiska, ka es nevaru vien beigt brīnīties, kā šī urbanizētā vide vēl
nav pārvērtusies drupās.
Ziniet, visi saka, ka pirmais iespaids vienmēr ir
vissliktākais. Vēlāk, kad iepazīsi, tad sapratīsi un iepatiksies. Ar mani tā
nav. Jo vairāk es iepazīstu, jo vairāk man nepatīk. Un negribas man vispārināt,
jo ne jau visi te mani kaitina.
Piemēram, viens kungs no agro rītu soļošanas/ skriešanas
komandas, pēc profesijas grāmatvedis, šo svētdien organizē koku stādīšanas
festivālu. Viņš ir izrādījis iniciatīvu, atradis sponsorus, iegādājies 2000
mazu kociņu un svētdien pulcēs vairāk, kā 100 cilvēku vietā, ko sauc par Duluk Baba. Tā ir tā pati vieta, kur mēs
trīs reizes nedēļā dodamies soļot. Izrādās, ka tālā senatnē tā ir bijusi apdzīvota. Pat dažas no mozaīkām uz muzeju ir atvestas no Duluk Baba. Tā kā nav brīnums, ka tur ir arī kapi.
Mans komandas biedrs cer savākt gana daudz kontaktu no
ieinteresētiem cilvēkiem, lai ik gadu varētu organizēt šādu pasākumu un
padarītu Gaziantepas tuksnešainos apvidus zaļākus.
Stādiņi gaida, kad tiks iedēstīti zemē! Un es nezinu, kāpēc šī fotogrāfija ir vertikāla, nevis horizontāla.
Bet atgriežoties pie kaitinošajiem Gaziantepas
iedzīvotājiem. Vakar vakarā mēs ar Sesi aizčāpojām līdz tuvākajam šopinga centram, izdzērām katra pa 0,3 l
aliņam un pierijāmies maķītī. Ap 21
soļojām atpakaļ uz mājām. Pa ceļam pie mums piestāja bieza mašīna, kuras šoferis vēlējās zināt, kur ir universitāte. Es
viņam parādīju virzienu, viņš vēl kaut ko parunāja, bet mēs nesapratām un viņš notinās. Kad bijām apm. 100 attālumā no
mājām, viņš atkal uzradās. Izrādās, ka viņš bija mūs kaut kā izsekojis.
Prasīja, ko mēs te darām, vai negribam sasildīties viņa mašīnā utt. Mēs viņu
ignorējām un devāmies iekšā mājā. Viņš vēl gribēja zināt, kurā dzīvoklī
dzīvojam. Kad uzkāpām pa trepēm, teicu Sesi, lai neslēdz iekšā gaismu – moš viņš novēro. Un man izrādījās
taisnība. Viņš apm. 15 minūtes dežūrēja pie mūsu mājas, lai redzētu, kurā stāvā
iedegsies gaisma. Tad nu mēs visu to laiku tupējām tumsā un lādējām turkus. Es
nebrīnītos, ja viņš arī šovakar uzrastos pie mūsu mājas...
Man tas nešķiet normāli, ka deviņos vakarā es nevaru aiziet
uz veikalu tikai tāpēc, ka ir tumšs un meitenes, kuras mierīgi pastaigājas,
tiek uzskatītas par easy going!
Man arī nepatīk, ka gaišā dienas laikā cilvēki nāk mums klāt
un uzdod stulbus jautājumus. Protams, turciski. Es tik atrunājos, ka mēs
nesaprotam turku valodu, taču patiesībā es diezgan labi saprotu. Kur jūs ejat? Ko jūs darīsiet? Vai varu jums
iet līdzi? Turklāt, pat tad, kad es pasaku, ka mēs tikai angliski runājam,
viņi turpina runāt turciski un dažreiz pat seko...
Un tā sasodītā lielība un lēkšana augstāk par savu dibengalu.
Viņiem šķiet, ka tas, ka viņiem ir kebabs un baklava, padara šo vietu par
labāko pasaulē. Neatkarīgi no tā, vai tu esi turks, čečens, amerikānis vai
Pīters Pens no Nekurzemes. Faruks saka: „Zane, kā tu vari ilgoties pēc Latvijas
– tur ir tikai divi miljoni iedzīvotāju. Turcija taču ir tik liela! Kad
beigsies tavs projekts, paliec te – mierīgi dzīvo vismaz mēnesi. Varbūt
apprecēsies ar kādu un paliksi pavisam! Varēsi mācīt angļu valodu...”
Viņiem domāšana tāda – daudz vai liels = labi ( un es šajā
gadījumā nerunāju par atsevišķām vīriešu ķermeņa daļām). Kvantitāte, nevis
kvalitāte.
Gaziantepā ir labākais tas un labākais šis! Turcijā ir
senākais tas un pirmais šitais! Un šito vispār nekur citur pasaulē dabūt nevar!
Tā kā, cittautieti, novērtē! Mums pat te saule februārī spīd tā, ka uz asfalta
var olas cept!
Ko, lai vēl pastāsta? Ā, bijām uz kino manā vārda dienā. Wolf of the Wall Street. Filma laba, bet ne par to būs runa.
Kinozālē ieskaitot mūs ar Sesi vien 6 cilvēki. Filmas vidū – negaidīts
starpbrīdis, kura laikā divi skatītāji notinās.
Vislabāk man patika wc. Apsēdies uz poda, a, Tev aiz muguras ir ekrāns, kurā
rāda reklāmas. Durvīs savukārt ir spogulis, lai visu vari redzēt. Nu nez, esmu
pieradusi iekš wc izbaudīt vienatni un intimitāti. Nevis spoguļattēlā vērot
reklāmu kārtējai turku pajoliņu
komēdijai...
Sīkumi, bet kopā summēti – ļoooti kaitinoši.
Ir divas labas ziņas.
Par pirmo jūs jau lasījāt – svētdien stādīšu kokus. Otrā – 27. februārī es
lidošu uz Stambulu, lai satiktu īstus, dzīvus latviešus!!! Lai uz vienu nedēļas
nogali aizmirstu par to, kur atrodos un atcerētos savas īstās vērtības –
Latviju, ģimeni un draugus ( un kaķi, un divriteni, un mierīgās svētdienas, un
aukstās, tumšās ziemas, un puķu pilnās vasaras pļavas, un biezpiena plācenīšus,
un, un, un...).
Un nobeigumā - atzīšanās. Es beidzot esmu sapratusi,
ko nozīmē ģimene. Ko nozīmē mīloši vecāki. Vecāki, kuri atbalsta. Un, ja es
agrāk visiem centos ieskaidrot to, ka savā dzīvē neko nenožēloju, tad tagad
zinu, ka nožēloju gan. Es nožēloju katru slikto domu, katru slikto vārdu, kuru
esmu veltījusi saviem vecākiem. Es nožēloju katru savu rīcību, kura sarūgtināja
viņus. Es nožēloju katru matu, kurš manis dēļ nosirmoja uz viņu galvām. Jo man patiešām IR vislabākie vecāki!
Vakar mēs ar Sesīliju bijām nolēmušas doties uz zoodārzu. Faruks iepriekšējā dienā mums iedeva info par busu, kas mūs aizvedīs uz zoo. Pēc tam, kad bijām stundu gaidījušas autobusu pieturā karstā saulē (vakar bija vismaz 20 grādu silts), mēs atmetām ar roku idejai par zoo un aizbraucām uz citu vietu.
Karoč - turki kalnā ir uzmočījuši parku, dzirnavas un trīspakāpju ūdenskritumu.
Mana jaunā kolēģe no Spānijas - Sesīlija
Šitās tantes man gribējās uztaisīt melnbaltas
Ja tā kārtīgi ieskatās, tad tur var Ataturka portretu samanīt
