Vecmeita bez kaķa

20.48

03.01.2014

Gaziantepa

Sasodītie augšējie kaimiņi! Man ir aizdomas, ka viņu atvases ir mazi zilonēni, kuriem vakaros uznāk lielā enerģija skraidīt pa visu dzīvokli, īpaši smagi dauzot kājas tieši virs manas galvas. Ziniet, gluži kā mans kaķis pirms ikvakara čupiņas nolikšanas kastītē. Skraida, trako, ārdās!

Jāsaka gan, ka ar ziloņu audzināšanu augšējie kaimiņi vien neizceļas. Pirms pāris dienām viņi acīm redzot ( drīzāk – ausīm dzirdot) iegādājās jaunu skaņas aparatūru. Tagad, ja es pa dienu vēlos savā istabā palasīt grāmatu, man obligāti ir jāklausās vēmienu izraisošā turku popmūzika.

Ā, un vēl kādam vakaros patīk dauzīt pa radiatoriem. Protams, ka mēs visi, blenžot zilajā ekrānā neapzināti izdarām kādas automātiskas kustības. Taču, kā par nelaimi, kādam no šīs mājas iedzīvotājiem labpatīkas novietot savas miesas blakus radiatoriem, lūrēt teļļukā un tinkšķināt pa siltumiekārtu tā, ka visa māja skan.

Interesanta sagadīšanās – šorīt, neilgi pēc tam, kad Figena aizdevās uz darbu, pie mūsu dzīvokļa durvīm atskanēja zvans. Es, domādama, ka Figena ir kaut ko aizmirsusi, atvēru durvis. Trepju telpā stāvēja kungs, kurš uzrādīja žetonu un uzdevās par likumsargu pārstāvi. Es laipni norādīju, ka turku valodu nesaprotu. Viņš mēģināja ar žestiem man kaut ko parādīt par augšējā dzīvokļa iemītniekiem, taču čābīgi... es nesapratu. Tad nu šis teicās, ka atnāks citu reizīti, kad mājās būs kāds, kurš saprot pa turciski.

Sasodītie augšējie kaimiņi!

Kad nu esmu izkunkstējusies kā vecmeita ar pieciem kaķiem par augšējiem kaimiņiem, varu pievērsties citām tēmām.

Piemēram, mans uzskats šogad ir šāds – tas, ka gadskaitlī nomainās viens cipars, nenozīmē to, ka pēkšņi mainīsies visa dzīve. Līdz šim man, protams, bija labpaticies domāt pretēji un katru 2. janvāri sākt ar kādu jaunu apņemšanos ( 1. janvārī parasti nebiju spējīga padomāt – cīnījos ar jaungada ballītes sekām). Aizvadot 2013. gadu ekstremāli garlaicīgā pasākumā un skaidrā prātā novērojot šņabi salietojušos turkus, beidzot samierinājos ar atziņu, ka par spīti visām personiskajām revolūcijiņām, pa lielam izmaiņas notiek lēni, ilgstoši un nemanāmi. Un noteikti ne naktī no 31.decembra uz 1. janvāri. Noteikti ne naktī, kad kāds sadzēries turku brīvprātīgais lielās ar savām latviešu valodas zināšanām, kā piemēru atkārtoti demonstrējot vienu vienīgu teikumu Es izpisīšu tavu stulbo seju, cerībā, ka tādējādi spēs savaldzināt mani. Jāpiebilst arī tas, ka jaungada naktī Gaziantepas gaiss smirdēja pēc sūdiem. Nopietni. Man šķiet, ka bija gājusi pušu kāda centrālā kanalizācijas truba.

Ja man jāatskaitās par jaunumiem manā ikdienas pienākumu veikšanā, tad pastāv cerība, ka pēc mēneša manu vientulīgo, noslēgto dzīvīti iztraucēs meitene no Spānijas, pievienojoties mūsu kolorītajam kolektīviņam.

Ā, starp citu 30. decembrī man bija tas gods paviesoties paklāju fabrikā, kura pieder vienam no tiem mužikiem, ar kuriem kopā agrās rīta stundās soļoju un skraidu par kalniem. Šamējam bizness iet no rokas. Paklāji tiek eksportēti uz ASV, Zviedriju, kaimiņvalstīm un Āziju. Pats laimīgs, mierīgs sēž savā apzeltītajā birojā.

Lūk, dažas bildītes!

 

Stellītes

Gatavojas Valentīna dienai...

Gatavs exportam

Es un šefs

Es un spolītes

Es un ārā

P.S. Un par spīti visam, es ceru, ka jums, mīļie lasītāji, tomēr būs foršāk. Un to es novēlu ne tikai tagad, kad 2014. ir knapi ieskrējies. Es ceru, ka viss gads jūs nesīs uz saviem spārniem augstāk, augstāk, augstāk... Smaidiņš!