Pilnmēness

23.16

15.01.2014

Gaziantepāaaaa

Es nevaru aizmigt! Kāpēc, nu kāpēc manas ( un cik zināms ar citu cilvēku) smadzenes ir ierīkotas tā, lai iespītētu manām vajadzībām? Man ir jāceļas 5.30. Es cenšos iemigt jau no 22.00. Mans ikvakara veiksmīgas iemigšanas rituāls sastāv no diviem spilveniem ( viens tiek izmantots kā pagalvis, otrs – kā apkampšanas objekts, kurš no rīta parasti atrodas uz grīdas), fona iemigšanas filmiņas un visbeidzot peciņu berzēšanas vienu gar otru ( tas parasti nostrādā perfekti). Taču šovakar viss šis rituāls ir pilnīgs bezjēdzīgs. JO manas smadzenes strādā autopilota režīmā. Stundas un 15 minūšu laikā esmu nonākusi pie vēlmes apprecēties. Es nezinu ar ko, kur, kad – vienkārši gribas apprecēties. Tajā pašā laikā es pamazām kļūstu par rasisti un sociopāti, kura pēc atgriešanās Latvijā visticamāk būs spējīga iziet cauri pretimnākošam cilvēkam, to nepamanot. Paskat, es jau sāku cilvēku apzīmēt ar vārdiņu „tas”, nevis „viņš”! Un tomēr es gribu apprecēties.

Man šķiet, ka esmu iesaistījusies kaut kādā zinātniskā eksperimentā, kurā tiek pētītas cilvēku rīcības, attieksmes, domāšanas, jušanas izmaiņas ilgstošā prombūtnē no mājām. Nekas jauns jau tas nebūtu, un droši vien pie šādas domas ir nonākuši daudzi cilvēki, kuri ilgstoši cieš no ilgošanās pēc mājām. Es patiešām brīnos par to, kā citi ( vismaz viņi tā Antālijā apgalvoja) brīvprātīgie neizjūt tā saucamo homesickness.

Lai vai kā – es nevaru aizmigt, jo gribu apprecēties! Absurds! Kāds man reiz teica, ka sapņi ir karaliskais ceļš uz zemapziņu... Man nepatīk cilvēki in general...

P.S. Kamēr rakstīju šos slimā suņa murgus, bonusā visam man sāka arī burkšķēt vēders! Ēst. Tagad man gribas ēst un apprecēties!

Ar labunakti!

12.03.

16.01.2014

Turpat.

Labrīt!

Es pamodos pirms stundas. Es nedzirdēju ne modinātāju, ne to, ka mans šoferis zvanīja pirms sešiem. Tāda laikam bija manu smadzeņu atriebība par iepriekšējā vakarā rakstītajām žēlabām. Nu neko. Vismaz precēties vairs negribas.