Pilnmēness

23.16

15.01.2014

Gaziantepāaaaa

Es nevaru aizmigt! Kāpēc, nu kāpēc manas ( un cik zināms ar citu cilvēku) smadzenes ir ierīkotas tā, lai iespītētu manām vajadzībām? Man ir jāceļas 5.30. Es cenšos iemigt jau no 22.00. Mans ikvakara veiksmīgas iemigšanas rituāls sastāv no diviem spilveniem ( viens tiek izmantots kā pagalvis, otrs – kā apkampšanas objekts, kurš no rīta parasti atrodas uz grīdas), fona iemigšanas filmiņas un visbeidzot peciņu berzēšanas vienu gar otru ( tas parasti nostrādā perfekti). Taču šovakar viss šis rituāls ir pilnīgs bezjēdzīgs. JO manas smadzenes strādā autopilota režīmā. Stundas un 15 minūšu laikā esmu nonākusi pie vēlmes apprecēties. Es nezinu ar ko, kur, kad – vienkārši gribas apprecēties. Tajā pašā laikā es pamazām kļūstu par rasisti un sociopāti, kura pēc atgriešanās Latvijā visticamāk būs spējīga iziet cauri pretimnākošam cilvēkam, to nepamanot. Paskat, es jau sāku cilvēku apzīmēt ar vārdiņu „tas”, nevis „viņš”! Un tomēr es gribu apprecēties.

Man šķiet, ka esmu iesaistījusies kaut kādā zinātniskā eksperimentā, kurā tiek pētītas cilvēku rīcības, attieksmes, domāšanas, jušanas izmaiņas ilgstošā prombūtnē no mājām. Nekas jauns jau tas nebūtu, un droši vien pie šādas domas ir nonākuši daudzi cilvēki, kuri ilgstoši cieš no ilgošanās pēc mājām. Es patiešām brīnos par to, kā citi ( vismaz viņi tā Antālijā apgalvoja) brīvprātīgie neizjūt tā saucamo homesickness.

Lai vai kā – es nevaru aizmigt, jo gribu apprecēties! Absurds! Kāds man reiz teica, ka sapņi ir karaliskais ceļš uz zemapziņu... Man nepatīk cilvēki in general...

P.S. Kamēr rakstīju šos slimā suņa murgus, bonusā visam man sāka arī burkšķēt vēders! Ēst. Tagad man gribas ēst un apprecēties!

Ar labunakti!

12.03.

16.01.2014

Turpat.

Labrīt!

Es pamodos pirms stundas. Es nedzirdēju ne modinātāju, ne to, ka mans šoferis zvanīja pirms sešiem. Tāda laikam bija manu smadzeņu atriebība par iepriekšējā vakarā rakstītajām žēlabām. Nu neko. Vismaz precēties vairs negribas.

Publikācija nr.50

Es vairs neatceros, cikos šo tekstu rakstīju. Taču tas bija 14. janvāris. Vēl joprojām Gaziantepā.

Svētdien uz angļu valodas nodarbību ieradās jauni skolēni. Tostarp 13 gadus veca meitene, kuras angļu valodas zināšanas ir gana labas, lai mūsu starpā raisītos dialogs. Lielāko pārsteigumu  man sagādāja nevis meitenes labās angļu valodas zināšanas, bet gan viņas inteliģence. Viņa stāstīja, ka spēlē ģitāru un dzied. Mūzikas skolu neapmeklē. Visu apgūst pati mājās. Viņas mērķis ir kļūt par mūziķi. Uzzinājusi, ka es esmu padziļināti apguvusi klavierspēli un solfedžo, viņa vērsās pie manis pēc padoma, kā uzlabot savu balsi. Es gan viņai varēju ieteikt tikai vienu risinājumu – vokālais pedagogs.

Viņas iecienītākā dziedātāja ir Adele, taču viņai ļoti patīk arī Pink Floyd (!!!). Taču no mūzikas tēmas mēs ātri vien pievērsāmies politikai. Centīšos restaurēt viņas teikto: „Adele ir mana mīļākā izpildītāja, taču viņa nav mans elks. Mans elks ir Ataturks, jo tas, ko viņš izdarīja Turcijas labā, dibinot demokrātisku republiku, ir apbrīnojami.” Tālāk viņa turpināja dalīties savos uzskatos ar mani par to, ka, viņasprāt, visām valstīm pasaulē būtu jāpievēršas demokrātijai. Īpaši noraizējusies viņa ir par sieviešu tiesībām ( vai drīzāk to trūkumu) konservatīvās musulmaņu valstīs.

Es nekad nebiju domājusi, ka spēšu ar 13-gadīgu (turku) meiteni sarunāties kā ar prātā līdzvērtīgu cilvēku. Viņa arī jautāja, kā, manuprāt, pret viņu kā pret musulmaņu meiteni no Turcijas izturētos briti ( viņa ļoti vēlas paviesoties Londonā). Tāpat viņa bija noraizējusies par to, cik plaši Eiropā ir izplatīts stereotips par turkiem kā par smēķējošiem barbariem.

Es ļoti ceru, ka viņas ģimene neizrādīsies galīgi džauri un nenobremzēs viņas inteliģento domu lidojumu un pārtapšanu veiksmīgos darbos.

Pirms gandrīz divām nedēļām safotografēju dažus savus mazākos skolēnus.

Raksta savu pirmo testu. Rezultāti gan, lielākoties, bija slikti, tāpēc es tagad pieņemu stingrākus mērus...

Kamēr gaidām līdz visi pabeigs testu, ātrākie jau sāk muļķoties. Faruka sieva Rukije arī nāk uz angļu valodas nodarbībām ar abiem dēliem :)

Jaunākais dēls Jāsins nu galīgi nebija priecīgs, kad viņam galvā uzlika šo meiteņu aksesuāru. Tas divās sekundēs tikai aizlidināts pāri visai telpai.

 

Šitie ir beigi feinie čali. Īpaši mazākais - Mustafa. Lai arī mājās viņš nemācās, nodarbībās piedalās par visiem 110% un īpaši priecājas, kad pievēršos sporta tēmām.

Tādi, lūk, ir tie mani turku zaķēni, kuri cenšas apgūt angļu valodu. Pa šo laiku jau ir nākuši klāt vairāki jauni skolnieki, tā kā drīzumā būs jātaisa jaunas bildes.

Antālija

18.37

09.01.2014

Antālijas lidosta. Iekšezemes lidojumu terminālis.

Es esmu iemīlējusies!!!

Bet nu par visu pēc kārtas. Pirmdien no rīta izbaudīju dubultu lidojumu no Antepas uz Stambulu un pēc tam uz Antāliju. Tā kā Turcijas lidostās pat pie ieejas ir ikvienu izlaiž cauri visādiem skeneriem, rentgeniem un tamlīdzīgām diagnosticējošām iekārtām, es biju samērā izbesījusies, kad Ataturka lidostā man pat nācās atsevišķi izpakot savu kompīti. Tā rezultātā viņš centās no manis aizmukt un novēlās uz zemes. Pagaidām izskatās, ka nekādu sevišķu bojājumu nav, taču, ja būtu... uhh, lidostas darbinieki dabūtu no manis trūkties!

Pirms nolaišanās Antālijā, pa ļotenes lodziņu novēroju dīvainas taisnstūrveida pelēkas ēkas. Visur. Pēcāk izrādījās, ka tās ir siltumnīcas. Ap pilsētu plešas neskaitāmas siltumnīcas, kurās tiek audzētas zemenes, tomāti un citi zvēri. Šķiet, ka Antālija ar svaigiem augļiem, dārzeņiem un ogām apgādā pusi Turcijas. Taču ņemot vērā Vidusjūras piekrastes auglīgo zemi, nav nekāds brīnums, ka tā tiek lietderīgi izmantota.

Pieczvaigžņu viesnīca Belconti jūras krastā izrādījās ne gluži tik apburoša kā Dedeman viesnīca Konjā ( kurā viesojos, kad bija jāpiedalās EVS on-arrival seminārā). Taču par spīti dažādām nepilnībām, bija patīkami pavadīt laiku gandrīz tukšā, milzīgā viesnīcā. Informācijai – es uz Antāliju devos, lai piedalītos EVS mid-term izvērtējumā kopā ar citiem brīvprātīgajiem. Baroja mūs kā uz kaušanu. Tāpēc ar lielu prieku sestdien no rīta došos uz kalniem ar savu soļotāju klubiņu un pēcāk uz baseinu.

Otrdien no rīta piecēlos ap septiņiem, cerībā, ka SPA centrs jau būs atvērts viesiem. Diemžēl tas bija slēgts. Nesezonā nav gana daudz apmeklētāju, lai to darbinātu tik agrās rīta stundās. Tad nu nekas cits neatlika, kā doties pastaigā gar jūru. Saullēkts bija ļoti skaists. Diemžēl manu pastaigu izbojāja kāds vietējais turks un manis pašas naivums. Kamēr es savās domās iegrimusi pastaigājos gar pludmali, man garām paskrēja vairāki kungi. Viens no viņiem, ieraudzījis mani, griezās atpakaļ un atzinās man mīlestībā. Īss, apaļīgs turks! Septiņos no rīta! Ehh, nu neko – es pateicu paldies un soļoju tālāk. Taču viņš nelika mani mierā. Visu laiku centās pa pusei angliski, pa pusei turciski man ieskaidrot, cik ļoti viņš mani mīl un ka grib mani vakarā vest vakariņās. Prasīja manus kontaktus internetā. Pielipa man kā dadzis. Un es savā stulbumā iedevu viņam savu telefona numuru. Pēc desmit minūšu ilgas sačakarētas pastaigas atgriezos viesnīcā paēst brokastis. Un tad sākās! Šis man zvanīja piecdesmit reizes dienā un sūtīja sms ar tekstu „sana, i lowe you”... Es viņam aizrakstīju vienkāršā angļu valodā, lai liek mani mierā. Taču zvani un īsziņas turpinājās visu dienu. Vakarā es biju novesta līdz baltajām pelītēm un nosūtīju sekojošu tekstu „IF YOU WILL NOT LEAVE ME ALONE, I WILL CALL THE POLICE”. Tas nostrādāja perfekti. Vairs neviens zvans, neviena īsziņa!
Tā kā, cienītās dāmas, kuras plāno viesoties Turcijā, mācieties no manas kļūdas un ignorējiet šos donžuānus!

Taču atgriežoties pie semināra. Tas bija lielisks! Esmu Turcijā pavadījusi 4 mēnešus, mans projekts turpināsies vēl 8. Taču šis seminārs ļāva man izvērtēt līdz šim padarīto. Un es sapratu, ka vēlos gūt daudz vairāk no tā, ko daru! Esmu apņēmusies tuvāko dienu laikā izanalizēt līdz šim padarīto un uzrakstīt konstruktīvu e-pastu savai organizācijai, pirmkārt, uzstājot uz to, lai man tiktu nodrošināts profesionāls mentors, otrkārt, piedāvājot uzlabojumus mūsu darbībai. Semināra laikā es sapratu to, ka sevis pilnveidošana caur pašlaik nodrošinātajām aktivitātēm un mūsu organizācijas darbības stila nebūs iespējama. Tāpat es ļoti ceru, ka palīdzēt ieviest izmaiņas man palīdzēs arī Sesīlija no Spānijas, kura februārī pievienosies mums uz pusgadu. Šobrīd esmu apņēmības pilna izspiest no šī projekta maksimumu. Manuprāt, mēs šobrīd darbojamies uz kādiem 50 %. I want to have a proper EVS project! Tā lūk!

Neliels iestarpinājums. Es šo tekstu rakstu Antālijas lidostā. Nupat pacēlu acis no datora ekrāna un konstatēju, ka mani uzgaidāmajā telpā ir ielenkušas modeles. Antālijā notika kaut kāds skaistumkopšanas simpozijs, un tagad es te sēžu kopā ar kādiem 20 uzpucētiem skeletiem.

Bet beidzot es vēlos jums, dārgie lasītāji paskaidrot, kāpēc esmu iemīlējusies. Antālija ir fantastiski skaista pilsēta. Patiesībā – Antālijas vēsturiskais centrs. Un Vidusjūra ir tik skaisti zilā krāsā! Un te valda TĀDS zaļums! Antepa ir tuksnesis salīdzinājumā ar Antāliju. Ak, kā es šeit gribētu kādreiz atgriezties ar pamatīgu žūksni naudas, noīrēt apartamentus kādā piekrastes megaviesnīcā un izbaudīt visus tos pasaulīgos labumus, ko šī vieta piedāvā!

Protams, vecpilsētu kā blusas ir apsēduši tirgotāji, kuri nepārtraukti dažādās valodās prasa, no kurienes tu esi un uzdod citus jautājumus. Un tas kaitina. Protams, ka visi šeit grib no tevis slaukt naudu. Taču man ir vienalga! Lai nu kur, bet šeit man tiešām nebūtu žēl atstāt sevis sūri grūti pelnīto!

Es šaubos, vai tikpat laimīga būtu arī sezonā, kura tiks atklāta pēc diviem mēnešiem, jo tad ikviens pilsētas kaktiņš būs pārpildīts ar tūristiem. Taču, patiesībā tikai sava gļēvuma un slinkuma dēļ neielīdu jūrā peldēties. Daži no mūsu kompānijas izbaudīja janvāra peldi Vidusjūrā, kur ūdens temperatūra šobrīd ir kādi 14 grādi.

Es tiešām mīlu šo pilsētu! Man nepatīk tās iedzīvotāji, taču tas, ko viņi šeit ir paveikuši, ir īsts brīnums! Tā kā es šobrīd esmu bagāta krievu uzņēmēja meklējumos, kurš mani noprecētu un, lai tiktu vaļā no savas histēriskās, greizsirdīgās sievas, regulāri sūtītu uz Antāliju izklaidēties!

22.05.

09.01.2014

Ataturka lidosta Stambulā. Iekšzemes lidojumu terminālis.

Kamēr kratījos uz šejieni ( burtiski kratījos – šitā nekad nevienā ļotenē vēl netiku šūpota), domāju, ko vēl pievienot šim tekstam. Un atcerējos, ka semināra laikā mēs visi darījām kaut ko, manuprāt, ļoti foršu. Mēs rakstījām vēstules! Īstas vēstules, uz papīra, ziniet, ar pildspalvu. Vienu no vēstulēm tikšanās vadītāji ( EVS treneri) nodos jaunajiem EVS brīvprātīgajiem kādā no nākamajiem on-arrival treniņiem. Man tas šķiet ļoti forši – saņemt vēstuli, kurā izklāstīta kāda jaunieša pieredze, kurš šeit pavadījis jau pusi sava projekta laika. Mēs, visticamāk, nekad dzīvē netiksimies, bet manis rakstīto tuvākajos mēnešos lasīs kāds vai kāda, kura/kuras „EVS ceļojums” Turcijā tik tikko ir sācies.

Otru vēstuli mēs rakstījām paši sev. Mums bija jāsadalās pāros, jāuzraksta vēstule sev, jāieliek apsloksnē, uz tās jāuzraksta sava adrese un jāiedod savam pāriniekam, pasakot, kad vēstuli nosūtīt. Es biju pārī ar poļu meiteni Annu. Man viņai viņas vēstule būs jānosūta jūnijā. Viņa man manu vēstuli atsūtīs uz Latviju septembrī. Doma, ka saņemšu vēstuli no pagātnes sevis, ir ļoti satraucoša!

Jau iepriekš rakstīju, ka man tagad ir visādas apņemšanās un es vispār esmu ļoti iedvesmota. Tad nu iedvesmas vadīta, Antālijas lidostā nopirku sev mazā formāta angļu – turku/ turku – angļu valodas vārdnīciņu. Pocket dictionary. Jāsaņemas un cītīgāk jāapgūst šī jocīgā valoda!

Lūk, tagad esmu jums visiem izlielījusies par savu iedvesmu, motivāciju un visādiem plāniem ( vissvarīgākais ir atrast bagātu krievu uzņēmēju), tā kā būs vien tie jārealizē. Man nav, kur sprukt – lepnums neļautu izgāzties.

Līdz lidojumam uz Antepu jāgaida vēl divarpus stundas, tā kā jāatrod veids, kā sevi izklaidēt...

Un visbeidzot arī fotogrāfijas!

Pa ceļam no Antālijas uz 35 km attālumā esošo Belconti viesnīcu var redzēt ļooooooti daudz siltumnīcu.

Tirgo vietējās zemenes. No turkiem, kuri ir viesojušies Latvijā vasarā, esmu dzirdējusi, ka visgaršīgākās zemenes ir tieši Latvijā.

Pa ceļam uz viesnīcu "rajonu", var piestāt vienā, otrā vai trešajā milzīgajā juvelieriztrādājumu šopingcentrā.

Skats no viesnīcas lifta 7 no rīta.

Viesnīcu ir apsēdusi pūkaino diedelnieku mafija.

Rīta bučiņa.

Saule aust iz tenisa kortiem.

Cik nu man ir sanācis apceļot Turciju, visas malas ir pilnas ar 5D, 6D, 7D, 8D un pat 9D kino... Turkiem dimensiju skaits ir neierobežots! :D

 

Šī, lūk, ir tā vieta, kur man nelaimīgā kārtā piesējās tas stulbais turku donžuans.

Pēc diviem mēnešiem šī pludmale būs nosēta ar puskailu miesu no visas pasaules.

Paskatoties no manas istabiņas balkona pasaulē...

Ai, kā man patika tas zaļums!

Duden ūdenskritumi.... Gabaliņš Paradīzes dārza!

Arī šeit ir dažādas iespējas tērēt naudu. Piemēram, fotografējoties ar papagaili.

Perfekta bilde, lai izveidotu asprātīgu dialogu starp šiem abiem tūrisma subjektiem.

Antālijas vecpilsēta.

Anna no Polijas, kura man septembrī sūtīs manis pašas rakstīto vēstuli.

Vecpilsētas jahtu piestātne ar kolorītiem personāžiem.

Sametāmies ar dažiem brīvprātīgajiem un izbraucām ar vienu no mazkuģīšiem.

Pār visu ieliņu izkarināti dažādu krāsu lietussargi. Manuprāt saulainā laikā, kad tie ir atvērti, skats varētu būt apburošs.

Maza kompānija, kuru veido poliete, itāliete, unāri, vāciete, fancūziete, spānis un latviete :)