Saldskābā pēcgarša

Jūnijs Latvijā

Ir pienācis tas brīdis tapt pēdējam ierakstam šajā emuārā. Vispār jau sen tam bija jānotiek. Taču šobrīd es beidzot sajutu to mieru un pārliecību, kas nepieciešama šī teksta tapināšanai.

Pirms nepilna mēneša atgriezos Latvijā. Mājas. Pie mammas un tēta. Kaķa. Un draugiem.

Un tomēr es atgriezos pie kaut kā cita. Ne pie tās Latvijas sajūtas, kas man bija, pametot šo valsti, ne arī pie tās, kas idealizēti rozā krāsā kairināja manas maņas, dzīvojot Turcijā.

Būtu tikai likumsakarīgi, ja es tagad sāktu lielo salīdzināšanu. Latvija tāda, Turcija šitāda, latvieši balti, turki melni. Nedaudz jau jāsalīdzina ir, taču nevēlos jūs vazāt pa galējību grāvjiem.

12. maijā lidojot virs Latvijas teritorijas un iznirstot no mākoņu pļavām, skatam atklājās Rīgas HES, zaļie meži, ūdeņi, ūdeņi, ūdeņi... Ak, tās tik bija sajūtas! Nobirdināju pāris asariņu un aizvien nepacietīgāk sāku knosīties krēslā. Jāpiebilst, ka manu atgriešanos no trimdas ietekmēja blakus sēdošās krieviski runājošās māmiņas un viņas meitas aktivitātes un attieksme, kas situāciju padarīja līdzīgu dievu ēdiena ambrozija baudīšanai ar piebildi, ka tas pasniegts netīrā emaljas bļodiņā. 

Pāris pirmās dienas Latvijā pavadīju, samulsusi vērojot, klausoties un darbinot galvaskausā samontētos relejus. Diemžēl kā dadzis dibenā dūrās mūsu publiski un pat ar zināmu heroismu demonstrētais nīgrums, sūdzēšanās un nepatika. Pret visu un visiem, kas kaut kādā mērā, tīši vai netīši aizkavē mūsu ikdienas gaitas vai ( nedod Dies!) pat atļaujās mainīt to virzienu.

Tajā pašā laikā esmu sākusi strādāt darba vietā, kur kolēģi ir sirsnīgi, atsaucīgi un izpalīdzīgi. Valsts kanceleju veido lieliska vienkāršu cilvēku komanda, kura pat nekurn par nepieciešamības gadījumā nostrādātajām virsstundām.

[Nedēļu ilgusi pauze]

Turpinot par šejieni, citurieni, tagadni un nākotni. Skaisti te ir! Tik daudz skaistuma ikkatrā sīkumā, ka izlaidušies esam. Vēl joprojām cenšos turēties pie sava Turcijas trulumā iegūtā pozitīvisma, taču to pamatīgi ir iedragājis sabiedrības nīgrums. Dažreiz, izejot uz ielas vai iekāpjot sabiedriskajā transportā, pārņem sajūta, ka mūsu sabiedrībai ir piemetušās pamatīgas, ilgstošas vēdergraizes. Hronisks gastrīts. Uznāk, pāriet, uznāk, pāriet. Tā viļņveidīgi, bet tendence būt negatīviem tomēr ir dominējoša. Kāpēc? Nu kāpēc mēs paši bremzējam savu attīstību ar muļļāšanos, čīkstēšanu, cepšanos, izvairīšanos no iniciatīvas un atbildības?

Vai tiešām es būtu Turcijā par pilnīgu pamuļķi palikusi, gaidot uz to pozitīvās atklāsmes brīnumu, kuru mums būtu vajadzējis pieredzēt jau labi pasen? Tomēr nē! Es gribu turēties pretī šim negāciju bezdibenim, apzinoties un atzīstot tā esamību, taču neļaujoties tā pievilkšanās spēkam. Tāpēc šo tēmu pagaidām slēgšu.

Turcijas pieredze bija... unikāla! Neatkārtojama. Bagātinoša. Pamācoša. Un galu galā arī iedvesmojoša. Un, lai arī es daudz un dikti sūdzējos, činkstēju un bimbāju to astoņu mēnešu laikā, tagad es to ļoti novērtēju. Tāda kā brīvprātīga dalība pāraudzināšanas iestādē.
Un ceļošana... āķis lūpā! Pēc divām nedēļām Somija, pēc pusgada Spānija. Un vēl un vēl gribu redzēt, iepazīt, izbesīties un iemīlēties!

Es varētu teikt neskaitāmus paldies. Visiem turkiem, kuri mani uzņēma. Cittautiešiem, kuri atbalstīja. Vecākiem un kaķim. Draugiem arī mazu liet. Bet ko nu tur daudz! Galu galā esmu tikai latviete, kura savā viensētā sarkastiski ņirdz par kaimiņa lūzušo trimmeri...

Šis patiešām ir pēdējais ieraksts šajā emuārā. Ņemot vērā manu lasītāju ierosinājumus turpināt rakstīt, gaidiet drīzumā jaunus Ziemeļmeitas novērojumu aprakstus! Un esam uz sakariem! I’m available, if you need my help J Görüşürüz!!!